Sēlijas Sporta skola, kas atrodas Viesītē, ir Jēkabpils novada pašvaldības iestāde. Statusu savulaik ieguvusi kā Viesītes Sporta skola 2007. gada 17. decembrī, darbību uzsāka 2008. gada 1. aprīlī, bet 2016. gada 23. maijā tā pārdēvēta par Sēlijas Sporta skolu. Septembrī tiekamies Viesītē, lai sarunā ar Sēlijas Sporta skolas direktoru Jāni Osi un direktora vietnieci Gundegu Klibiķi parunātu par šīs mācību iestādes lomu novadā, sasniegumiem, skolas šodienu un skatījumu uz nākotni.  

 

Uzdevums – sniegt iespēju novada lauku teritoriju bērniem

      – Jā, tiešām jau pagājuši veseli piecpadsmit gadi! Šoruden bija skolas piecpadsmitais izlaidums. Dar­bību sākām ar 64 audzēkņiem un trim akreditētām programmām: volejbols, futbols un vieglatlētika. Tāds audzēkņu skaits pēc toreizējiem nosacījumiem bija minimālais, lai vispār mācību iestādi varētu atvērt. Protams, sporta nodarbības notika arī pirms skolas dibināšanas, un topā, konkrēti Viesītē, bija futbols. Es pats arī trenēju, darīdams to sabiedriskā kārtā, un tikām arī pie medaļām Latvijas čempionātos. Tad laika gaitā man radās doma, ka vajadzētu pašiem savu sporta skolu. Šo ideju liku priekšā toreizējai Viesītes pašvaldībai un tik ilgi to aizstāvēju, līdz saņēmu domes akceptu – tika pieņemts lēmums par sporta skolas dibināšanu. Toreizējais domes priekšsēdētājs Jānis Di­mitrijevs sākumā mani par šo «dīkšanu», ka vajag un vajag sporta skolu, meta laukā no sava kabineta, bet reiz tomēr piekrita, par ko viņam paldies, – J. Osis pasmaida, to atceroties. – Es pats tolaik jau biju Jēkabpils Sporta skolas darbinieks, bet nu man bija jāuzņemas birokrātiskās klapatas ar dokumentācijas kārtošanu skolas dibināšanai un programmu izveidi. Mums, visu sākot, dokumentācijas jomā, protams, nebija ne raksta gala. Tāpat vajadzēja organizēt arī treneru piesaisti, un iesākumā mums to bija tikai trīs.

      Jau pirmajā gadā Vie­sītes Sporta skola sāka sadarboties ar kaimiņiem Aknīstē, jo skolas darbības un idejas pamatā bija vēlme aptvert arī kaimiņu novadus, dodot iespēju mācīties sporta skolā arī citiem bērniem no lauku skolām. J. Osis stāsta, ka toreizējais Aknīstes mērs Laimons Medveckis labprāt devis savu svētību šai sadarbībai, un Aknīstes vidusskolas telpās sporta skolas audzēkņiem varēja noritēt volejbola treniņi. 

      – Laika gaitā darbību paplašinājām. Uzaicinājām arī Pļaviņu novadu pulkā, un dome mums deleģēja tiesības izveidot sporta skolas grupas arī Pļaviņās. Jānis Subatiņš no Jēkabpils rajona padomes savukārt piedāvāja saorganizēt grupas Ābeļos un Zasā, toreizējā Jēkabpils novadā, ko arī izdarījām. Drīz Latvijai vēlās pāri lielā krīze, un arī virs mūsu galvas sabiezēja mākoņi: iespēja, ka skola būs jāslēdz naudas trūkuma dēļ (līdz krīzei skolu pilnībā uzturēja no valsts maka). Krīzes trakumā četrus mēnešus vispār no valsts vairs neienāca ne kapeika, un mēs strādājām tikpat kā bez algas, skolotājiem bija atstāta 0,1 slodze, lai vismaz kaut ko saglabātu. 2009. gada sākumā finansējums at­griezās, taču mazākā apmērā – minimālās algas. Tolaik mums skolas administrācijā bija divi darbinieki – direktors un lietvede. Tagad mums ir arī vietniece, apkopēja, šoferis un laukuma strādnieks. Jā, toreiz tā bija, kā bija. Laika gaitā paplašinājāmies arī citādi: notika stadiona pie Viesītes vidusskolas rekon­strukcija trīs kārtās, trīs posmos, ko finansēja kā no pašvaldības, tā no ES fondu naudas. Stadions patlaban nodots mūsu skolas rīcībā un lieti noder, – stāsta Jānis Osis.

    Sēlijas Sporta skolā vi­sus tās pastāvēšanas ga­dus fokusā paturēta ideja, ka vajag nodrošināt skolēniem sporta nodarbību pieejamību novada lauku teritorijās un turklāt, cik iespējams, tuvu viņu dzīves­vietai – Viesītē sporta skolas telpās un stadionā, Ak­nīstē tāpat, arī Zasā un Ābeļos turienes sporta zālēs. Sēlijas Sporta skolas treneri dodas arī pie bērnudārza audzēkņiem, kur vada nodarbības. 

    – Tādējādi mēs mazāko bērnu vecākiem nākam pretī, nodrošinot sporta nodarbības bērnudārza telpās. Jaunākajām grupām tās sākas ātrāk, vecākajām vēlāk, daudziem skolēniem kopā ar treneriem izveidots individuāls treniņu grafiks. Stundu skaits katrā vecuma grupā, protams, arī ir atšķirīgs. Runājot par to, ka esam skola, vēlos vēl uzsvērt, ka reizēm vecāki īsti nesaprot, ka te nav pulciņš, uz kura nodarbībām var nākt, varbūt var arī nenākt, bet gan mācību iestāde. Lai arī vecāks ir parakstījis iesniegumu par iestāšanos sko­lā, tomēr gadās situācijas, kad redzam, ka šo atšķirību starp pulciņa nodarbībām un nodarbībām skolā jauc, – piebilst Gundega Klibiķe. 

 

Sporta skola – demokrātisks veids sporta nodarbību pieejamībai 

     Sporta skola nevarētu pastāvēt bez pašvaldības materiālā atbalsta, un arī audzēkņu vecāki maksā skolas naudu, kas patlaban ir astoņi eiro mēnesī (skolas pirmajos gados tie bija trīs lati). Tāpat ir mācību maksas atvieglojumi trūcīgo ģimeņu bērniem, bet tām ģimenēm, no kurām Sēlijas Sporta skolu apmeklē vairāki bērni, dod 50% maksas atlaidi. Jānis Osis uzsver, ka šāda valsts un pašvaldības finansēta sporta skolu darbība daudzviet Eiropā netiek piekopta. 

– Mēs esam oficiāla, akreditēta mācību iestāde, kas izpilda tās prasības, kādas noteiktas arī citām skolām. Mūsu skola mācību noslēgumā audzēknim izdod arī diplomu. Eiropā, un nu jau arī daudzviet Latvijā, pastāv klubi, kur vecāki par sava bērna trenēšanu maksā lielas naudas summas. Tā igauņiem ir klubu sistēma, vācieši vispār nezina, kas tās tādas sporta skolas. Tur nauda seko skolēnam uz šo klubu. Diezgan labi zinu, piemēram, Dānijas sistēmu, jo tur dzīvo un strādā mana meita. Tur treneri trenē arī sabiedriskā kārtā, bet vairums sporta nodarbību arī bērniem norit klubos. Mana meita sabiedriskā kārtā, piemēram, trenē tenisā, tam brīvprātīgi ziedojot savu personīgo brīvo laiku. Latvija nav tik bagāta valsts kā Dānija, bet procentuāli arī mēs nodokļos samaksājam aptuveni pusi no ienākumiem. Bet cik atdodam bērniem? Dānijā bērnam sporta jomā ļauj zināmu laiku, tā sakot, staigāt no viena sporta veida uz otru, iekams viņš saprot, ko īsti vēlas. Tā notiek līdz divpadsmit ga­du vecumam, un šī sportošana no valsts puses tiek nodrošināta bez maksas, faktiski kā interešu izglītība. Vecāki tajā visā, protams, iesaistās un darbojas līdzi, kā minētais piemērs, trenējot sabiedriskā kārtā, mācot lielo tenisu kā bērniem, tā arī pieaugušajiem. To var saukt kaut vai par tautas sportu, bet reāli tā ir bērnu veselīgas nākotnes nodrošināšana, – stāsta Jānis Osis.

    Direktors uzsver, ka Sēlijas Sporta skolas inventārs, kas atrodas novada skolās, piemēram, Zasā un Aknīstē, ir pieejams arī skolas sporta stundās, un vienlaikus viņš izsaka nožēlu, ka sporta nodarbības vispārējās izglītības iestādēs laika gaitā ir tikušas nonivelētas. 

     – Sportam savulaik bija noņemtas stundas, pamatskolās paliekot pie divām, tagad atkal tās ir trīs, bet programmas saturs tiešām ir nonivelēts. Arī te ir jābūt nosacījumam, ka vajadzīgi zināmi sasniegumi, – teic Gundega Klibiķe.

    – Turklāt kurš var normāli nosēdēt solā astoņas stundas, ja neizkustas? Vajadzētu katru otro stundu būt ārā, izkustēties, – piebilst Jānis Osis.

 

Skats nākotnē – optimistisks

     Vispārizglītojošās skolas Latvijā nemitīgi reformē un reformē, un jaunākā reforma, kas sagādā galvassāpes pedagogiem, ir audzēkņu vērtēšanas sistēmas pārveide. Kā vērtēšana notiek sporta skolā? Gundega Klibiķe stāsta, ka līdz šim vērtējumu noteica tādi kritēriji kā dalība noteikta līmeņa sacensībās un noteikts sporta klases rezultāts. 

 – Ir Ministru kabineta noteikumi, kas paredz, ka, lai audzēkni pārceltu uz nākamo klasi, tam jā­sa­sniedz rezultativitāte. Nu arī mēs acīmredzot virzāmies uz to, ka vērtēšanas sistēma mainīsies, bet ballēs vai procentos, jādomā, tā nebūs. Par to, kā tas varētu būt, domā Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departaments, kā arī darba grupa no direktoru padomes, un mēs uz viņiem tad arī pa­ļaujamies, – skaidro G. Kli­­biķe.

    Nosacījums, kas jau patlaban ir spēkā sporta skolai: minimālais audzēkņu skaits futbola grupā ir divpadsmit, maksimālais – deviņpadsmit, bet maksimālo valsts nefinansē. Šajā ziņā laiku pa laikam kaut kas pamainās, bet striktāki nosacījumi audzēkņu skaita ziņā sporta skolai it kā nedraud. Kā izskatās nā­kotnē? Audzēkņu netrūks? 

    – Es esmu optimists. Protams,   demogrāfijas ziņā ir sliktāki un labāki gadi, un laiku pa laikam kāda grupa neizveidojas. Futbolā gan pēctecība mums ir laba, volejbolā gadās, ka nesanāk grupa. Vieglatlētikā viss samērā labi, – lēš Jānis Osis.

    Gundega Klibiķe savukārt piebilst, ka varētu būt vairāk treneru. Futbolā to ir vairāk, un šis faktors uztur labāk šo pēctecību. Viesītei ir spēcīgākas futbola, savukārt Aknīstei – volejbola tradīcijas. Tā tas notiek: ja treneris specializējies vienā sporta veidā, tad viņš arī to vairāk kopj. Svarīgi, vai sporta skolotājs tika mācījies pārsvarā kā skolotājs vai tomēr kā sportists, kas atšķiras. Sportists ir cits līmenis. 

    – Arī Sēlijas Sporta skolas treneri mācās federācijā kursos. Tā divi no mūsu treneriem pārkvalificējās, piemēram, no basketbola trenera uz futbola. Futbola federācijā ir augstas prasības, un treneriem, beidzot kursus, jāraksta tādi paši bakalaura darbi kā akadēmijas beidzējiem. Nopiet­na un mūsdienīga pieeja: teorētiskās un praktiskās nodarbības. Tiesa, te atkal pietrūkst pedagoģijas, jo viņi strādā uz klubu sistēmu, – stāsta Jānis Osis.

  Sēlijas Sporta skolas direktors stāsta, ka, protams, būtu vēlme tepat Viesītē paplašināt esošo sporta bāzi. Stadionam, kas jau piedzīvojis lielas pārvērtības, derētu papildu piebūves ar ģērbtuvēm un dušām. Agrākajās Viesītes arodskolas kopmītnēs vasarās lieliski varētu izmitināt nometņu un sacensību dalībniekus. Tā veidotos laba bāze. Tāpat Jānis Osis lēš, ka būtu bijis pareizi sporta skolās mācīt apdāvinātākos bērnunamu bērnus, kas tiem noteikti dotu lielākas iespējas turpmākajā dzīvē. Bet šis viss, protams, prasītu lielu nau­du, un tāpēc ideja par bērnunamu audzēkņu skološanu sporta skolās savulaik netika guvusi atbalstu, un nu jau arī bērnunami Lat­vi­jā tiek vērti ciet, kas gan nenozīmē, ka mums Lat-vijā nav bērnu, kas nāk no problemātiskām ģimenēm. 

Sarunas nobeigumā abi Sēlijas Sporta skolas vadības pārstāvji uzsver, ka svarīgākais šādas specializētās skolas uzdevums nav gatavot nākamos olimpiešus, kas, protams, arī būtu lieliski, bet galvenais ir iemācīt bērniem un jauniešiem rūpēties par savu veselību sportojot, kā arī to darīt visas dzīves garumā. Un sporta skolas pa­stāvēšana ir tiešām demo­krātisks veids, kas ļauj bērniem savas fiziskās spējas attīstīt, par to nemaksājot milzu summas. 

 

 

Uzziņai

• 2023./2024. mācību gadā Sēlijas Sporta skolu absolvēja 31 audzēknis. No tiem programmu (20V 813001) futbolā absolvēja 20 audzēkņi. Programmu volejbolā (20V813001) – 11 audzēkņi. Programmas kods nozīmē, ka absolventi saņem pirmā līmeņa apliecību, ko izsniedz pēc astoņiem mācību gadiem (var pielīdzināt pamatskolas posmam). Otrā līmeņa absolventi saņem apliecību pēc vēl četriem gadiem (programmas kods 30V813001). Var pielīdzināt vidusskolas posmam. Sporta skolu kopumā šobrīd ir absolvējuši 304 audzēkņi.

• 2024./2025. mācību gadā Sēlijas Sporta skolā strādā 14 treneri (ieskaitot direktoru un vietnieci). Direktoram un vietniecei arī ir treniņi, cik to atļauj likumdošana. Futbola treneri: Raivis Stumbiņš, Jolanta Stumbiņa, Juris Ratnieks, Imants Beķers, Lāsma Lūse, Jānis Osis, Kārlis Beikerts un Imants Siliņš. Vieglatlētikas treneres: Madara Nagle-Galdiņa, Gundega Klibiķe, Jolanta Albrehta un Tatjana Donāne. Volejbola treneri: Iveta Aišpure un Arvis Freimanis. 

•  Audzēkņu skaita dinamika pēdējos piecos gados Sēlijas Sporta skolā. Tas nav bijis ļoti mainīgs, izņemot 2022./2023. mācību gadu, kad, iespējams, pandēmijas ietekmē tas bija nokrities līdz 331 audzēknim.  2020./2021. – 358; 2021./2022. – 357; 2022./2023. – 331; 2023./2024. m. g. – 354 un 2024./2025. – 343 (provizoriski, jo vēl notiek grupu komplektēšana). Precīzāki dati parasti zināmi 1. oktobrī. 

• Sēlijas Sporta skolā futbolā izveidojusies ļoti spēcīga grupu un komandu pēctecība. 2023./2024. mācību gadā sezonā Latvijas Futbola federācijas (LFF) Latvijas Jaunatnes čempionātā (no U-13 līdz U-18) startēja piecas komandas un LFF Latgales (no U-7 līdz U-12) Jaunatnes čempionātos startēja 14 komandas. Labākais sasniegums U-13 komandai: LFF Latvijas Jaunatnes čempionāta attīstības apakšgrupā – 4. vieta. U-18 vecuma grupas komanda šosezon spēlēja meistarības grupā (pakāpi augstāk nekā attīstības grupa). Vieglatlētikā labākie sasniegumi ir Adrianam Maisakam, kurš ir Sēlijas Sporta skolas un Murjāņu Sporta ģimnāzijas audzēknis. A. Maisaks ir Latvijas izlases dalībnieks U-18 vecuma grupā, Latvijas čempionātā (ziemas) U-18 vecuma grupā izcīnīja 1. vietu lodes grūšanā, Latvijas čempionātā (vasarā) – 2. vieta diska mešanā un lodes grūšanā. Baltijas komandu čempionātā U-18 A. Maisaks diska mešanā izcīnīja 2. vietu, lodes grūšanā – 3. vietu.  Latvijas čempionātā U-16 vecuma grupā: Mārtiņam Geižānam – 6. vieta šķēpa mešanā, Kristapam Gei­žānam – 9. vieta 2000 m skriešanā. Diānai Upeniecei – 8. vieta augstlēkšanā. Volejbolā Sēlijas Sporta skolā ir skaitliski vismazāk audzēkņu, līdz ar to klasiskajā volejbolā ar labiem panākumiem skola nav startējusi. Bet ir gandarījums, ka treneri ir sagatavojuši komandas, kas startē valsts mēroga sacensībās.

---