Dalībnieki stāsta, ka tad, kad tuvojas otrdiena, pārņemot patīkama sajūta: pilnīgi vai skudriņas skrienot, ka atkal varēs būt kopā, parunāties, padziedāt. Un arī attālums nav šķērslis. Uldis ar Dzidru brauc no Asares, Jānis – no Susējas, vadītāja –  no Bebrenes, bet Nellija pasmejas, ka viņa gan no Aknīstes, bet no upes otra krasta. 

       Kas viņi ir – šie aktīvie Aknīstes seniori? Jūlija un Dzidra ir zemnieces. Jūlija ir profesionāla agronome, audzē zālāju sēklu simts hektāros zemes un šo darbu dara jau četrdesmit gadus. Viņas kungs darbojoties ar tehniku, bet pašai jātiek galā ar papīru kārtošanu. Elza savā darba dzīvē veikusi grūto fermas strādnieces darbu. «Čukura» se­nioru senioram, joprojām staltajam Osvaldam, martā aprit veseli 96 gadi, un pārējie dalībnieki teic, ka Osvalds esot viņu dārgums. Viņš par mehanizatoru sācis strādāt jau kopš sešpadsmit gadu vecuma. Arī Uldis ir tehnisks cilvēks – mehāniķis. Vērā ņemams piemērs: patlaban viņiem abiem ar Dzidru, kura savulaik bija pavāre, ir kopīga saimniecība, un arī kopdzīvi abi uzsākuši jau pēc aiziešanas pensijā. Tā nu abi pensijas ga­dos sākuši gan jaunu darba dzīvi, gan jaunu kopdzīvi. 

        «Čukura» dalībnieku pulkā gados visjaunākais ir Jānis, kurš vēl nav pensi­onārs. Viņa nodarbošanās ir lopkopība paša un mātes saimniecībā, bet sezonā viņš strādā par kurinātāju. – Tāpēc jau mēs viņu paķērām, ka vēl tiks jauns! – joko ansambļa dāmas. 

Nellija stāsta, ka jaunībā izmācījusies par konditori un kulināri. – Cik te uz riņķa apkārtnē bija skolu, tik visās arī pastrādāju par saimnieci. Tepat vidusskolā vien gadus septiņus. Aptuveni piecus gadus strādāju pastā par operatori, vēlāk – bērnudārzā un veikalā. Septiņus gadus un deviņus mēnešus strādāju fabrikā «Nemunas» Lietuvā. Tolaik mums, strādniekiem no šīs puses, pat brauca pakaļ ar darba transportu. Nebija jau tālu – tikai kādi divpadsmit vai četrpadsmit kilometri, – stāsta Nellija. 

        – Arī patlaban viņa ir ļoti nodarbināta, jo Nellija kā nekā veic pilnas divas slodzes savā ģimenē: viņa ir gan vecmāmiņa, gan arī vecvecmāmiņa, kura priecājas par šo savu svarīgo statusu, par visiem savā dzimtā, un tagad jo īpaši par visjaunāko tās turpinājumu – mazmazmeitiņām. Tāpat Nellija joprojām lieliski tiek galā ar mājsaimniecību un ar mazbērnu pieskatīšanu, – piebilst Daina un mudina pacienāties ar Nellijas gatavotajām ķiplokmaizītēm.

      – Vienai manai mazmazmeitiņai ir divi gadi un trīs mēneši, bet otrai – vēl tikai pusgadiņš. Mana mazā bumbiņa! Katru dienu lūkojos un nevaru vien nopriecāties, – saka Nellija. Viņa vēl piebilst, ka bijusi pašdarb­niece un vairāk nekā vienpadsmit gadus piedalījusies Aknīstes kolektīvā «Dejot­prieks». 

Savukārt Daina Miezāne bija skolotāja tepat, Aknīstes vidusskolā. Viņa par sevi stāsta, ka, lai arī skola bijusi itin laba darbavieta, tomēr laika gaitā pašas sirds arvien vairāk vilkusi uz daiļdārzniecību, uz kādreizējā jaunības sapņa pusi, tāpēc mācījusies Bulduru dārzkopības tehnikumā, vēlāk Latvijas Lauk­saimniecības akadēmijā izgājusi kursus gada garumā ainavu arhitektūrā, un ar šādu zināšanu bagāžu šajā jomā Daina Miezāne daudz laba paveikusi arī savā pilsētā Aknīstē. 

        – Tāda tā jauno zināšanu bagāža bija manā somā, kad gāju prom no skolas. Man taču daudzi sacīja, ka nevajagot pamest darbu skolā, bet es ļoti gribēju piepildīt savu jaunības sapni. Skolā savulaik es nonācu nejauši un tikai vēlāk izmācījos par skolotāju. Tā nu tā mūsu dzīve reizēm taisa visādus pagriezienus, – nosaka Daina. Šajā tikšanās reizē tieši viņa ir galvenā stāstītāja par «Čukura» da­lībnieku gaitām un senioru kopas darbiem. 

        – Gadu gaitā esam ieguvuši draugus, citus senioru kolektīvus, tajā skaitā arī Lietuvā, Kupišķos, kur bijām ciemos vēl pirms tiem kovida ierobežojumiem. Toreiz klausījāmies interesantu priekšnesumu: milzīga gon­ga skaņas. Savukārt pie mums lietuvieši bija Četru vēju kalniņā pasākumā Miķeļos, un arī tas bija vēl pirms kovidlaika. Pie mūsu Svētavota Aknīstē bija kopīga dziedāšana ar dignājiešiem, tāpat tur mūsu dabas jaukumus vedām izrādīt arī vācu ciemiņiem. Jā, un arī paši esam bijuši vāczemē, Mellē, kur, mums ciemojoties, dzīvesvieta bija ierādīta smalkā mājā pie vietējiem baroniem. Ar turieni sakarus palīdzēja nodibināt mūsu Skaidrīte Medvecka, kura kā nekā ir tuvākā un tālākā sabiedrībā labi zināms un cienīts cilvēks. Ak, vai, cik tomēr grūti mums visiem bija tajā drūmajā laikā, kad epidemioloģiskās situācijas dēļ nevarējām te sanākt kopā!  Nu jau var atzīties – otrajā kovida gadā klusām sanācām kopā pie kāda no mums mājās. Galu galā visi sapotējāmies, paši pirmie aizskrējām un cits citu mudinājām to darīt. Toties patlaban viss notiek, un cītīgi strādājam un gatavojam dziesmas 25. marta pasākumam. Arī mūsu vidū ir pa­domju varas represijas piedzīvojušie: Jūlijas, Aijas un arī Ulda ģimenes. Ar šo programmu brauksim uzstāties arī uz Asari, – stāsta Daina.

 

        Pārējie piebilst, ka Asarē no katras mājas, kuras iedzīvotāji savulaik ir cietuši no represijām, uz šo piemiņas vietu ir atvests akmens. Arī no Ulda mājām. 

        – Šajā atceres dienā gan dziedāsim, gan arī stāstīsim savus stāstus par to, kas tajos baigajos laikos ir pieredzēts. Protams, gatavojamies gaidāmajām Lieldie­nām, kad būs pasākums skolā, jo mēs esam aktīvi dalībnieki gan skolas, gan vietējā bērnu un jauniešu centra gadskārtu pasākumos: Lieldienās, Miķeļos, Mārtiņos. Kas ir mūsu repertuārā? Pārsvarā, protams, folklora, tautasdziesmas. Redziet, sākotnēji mēs gribējām būt folkloras kopa, bet tad pārdomājām, jo, lai būtu šāds statuss, ir jāizpilda samērā augstas prasības. Mēs esam seniori, kuri darbojas par prieku tikai sev, tāpēc nolēmām, ka būsim vienkārši tradīciju kopa, un viss. Dziedam pa druskai no visa kā: tautas dziesmas, galda dziesmas, tradīciju dziesmas, politiskās dziesmas. Pirms atgriešanās savā dzimtenē mūs ukraiņu valodā pamācīja dziedāt Ivanna, skolotāja no kādas Ukrainas mazpilsētas, kura te, Ak­nīstē, mitinājās kādu laiku. Viņa mums ierādīja, kā pareizi izrunājami Ukrainas himnas vārdi. Joprojām uzturam kontaktus ar Ivan­nu, sūtām pašu izlietās sveces un citas dāvaniņas. Jā, un arī 25. marta pasākumā noteikti runāsim par to, cik svarīga valstij un cilvēkiem ir brīvība, īpaši uzsverot faktu, ka ukraiņu tauta patlaban izcīna cīņu arī par mūsu brīvību, – par «Čuku­ra» dalībnieku agrāko veikumu un tuvākajiem plāniem turpina stāstīt Daina Miezāne.

         Kā tradīciju kopas dalībniekiem viņiem gribētos sagādāt sev jaunus tautastērpus, varbūt pat sēliskā stilā. Viņiem, protams, ir savi tērpi, kas, kā viņu kopienā ierasts, sagādāti pašu spēkiem. Vasarai, piemēram, dā­mām, ir garās lina kleitas, katrai atšķirīga. 

        2018. ga­da novembrī «Čukurs» ierakstīja sa­vu DVD ar no­saukumu «Latvija gads­kārtu lokos», kam ma­teriālu safilmējis Va­lērijs Vene­diktovs. Tā ir «Čuku­ra» dā­vana Latvijai simtajā dzimšanas dienā. Uz jautājumu, vai viņi šeit, Aknīstē, dzīvodami un aktīvi darbodamies šādā tradīciju kopā, jūtas kā īsti sēļi, seniori teic, ka pavisam noteikti. Reiz te bija savs Sēļu nams, izveidots par projektu naudu, kurā Daina Miezāne mācīja skolēniem un citiem interesentiem maizes cepšanas gudrības un vadīja citus interesantus pasākumus. Seniori garšīgi pasmejas, ka tagad šajā namā esot... apbedīšanas birojs. Daina noteic, ka žēl, ka neizdevās šim namam sagādāt projektu, kas būtu devis tā tālākajai attīstībai lielu naudu – divus simtus tūkstošus, bet toreizējā pašvaldība atteikusi dot līdzfinansējumu. Tā Zemga­les plānošanas reģi­ona kū­rētā naudiņa esot aizgājusi uz Zasu. Toties joprojām Aknīstē pastāv Sēļu parks un tajā esošie vides objekti, kura izveidē arī ne mazums pūļu pielikts. 

        – Es biju tajā projektā izplānojusi lielas lietas: apkārtnes sakopšanu, dīķu sakārtošanu tur lejā... Bet nu jau tie dīķi top tik un tā. To patlaban dara privātā kārtā. Par to liels paldies Sorokinu ģimenei. Mana ideja nu realizējusies ar citu čaklajām rokām. Teikšu tā – man pašai tā apziņa, ka mēs taču esam sēļi, radās krietni agrāk, pirms vēl Sēlija atguva savu vārdu un vietu Latvijas kartē. Daudz tiku rakstījusi pagasta avīzītē par šo tēmu, cita starpā pieminot, ka mums nav sava tērpa, par ko saņēmu Valde­māra Ancīša norādi, ka vajagot tikai kārtīgi meklēt: agrākos laikos aknīšānietes savos tērpos esot redzētas pat Rīgas tirgū. Būtu naudiņa, mēs sagādātu arī. Esmu sadzinusi Aknīstes sēļu tautas tērpa pē­das: Rokišķu muzejā esot viens pa-raugs atrodams. Ak-nīstes tērpam ir rū-tots bruncis un galvas auts, līdzīgi kā mūsu kaimiņiem lietuviešiem. Arī priekšauts, kas līdzīgs Ro­kišķu vai Jodupes sievām, kas kopumā latviešu tērpiem nav raksturīgi... – stāsta Daina Miezāne.

       Parunājam arī par sēļu dialektu, raksturu un valodas intonāciju. Seniori spriež, ka šajā pusē ikdienā sēļu dialektā praktiski nerunā. Sēļu dialekta runātāja no jaunākās paaudzes, mu­zeja vadītāja Līga Jaujeniece tajā gan protot runāt, bet tomēr ne tā, kā savulaik gados vecākas sievas. 

     – Jā, raksturā esam savrupi, – raksturo Daina.

     – Varbūt pat šerpi, kā lietuvieši, no kuriem, ja kas – arī pa muti var ātri dabūt! – piebilst Elza.

       – Nu jā – esam līdzīgi lietuviešiem, tā pieskaņa mūsu dialektā ir, – turpina Daina. Bet Nellija piebilst, ka, lai arī šerpi, tomēr lietuvieši savā starpā ir  vienotāki un draudzīgāki.

      – Lietuvieši tāda nācija, kam reiz bija savi karaļi un lielvalsts. Brīnums, ka mums tomēr ir sava valsts, ko izdevās izveidot un nosargāt, – saka Daina. 

  Pajautājam senioriem, ko, viņuprāt, tiem devusi vai, otrādi – atņēmusi administratīvi teritoriālā reforma un kā viņi jūtas lielajā Jēkabpils novadā. Reformas šiem pieredzējušajiem cilvēkiem esot «piegriezušās». Katrs, kurš nāk pie varas, grib kaut ko «reformēt», tad nāk cits un visu iepriekš saveidoto nojauc, bet vai cilvēkiem un valstij no tā tiešām labāk? 

     – Tas gan – pēc reformas mēs esam tikuši pie lieliska pagasta pārvaldnieka Jāņa Strika. Jauns, aktīvs cilvēks. Man patīk, kā strādā mūsu daiļdārzniece Ligita Krasov­ska – var redzēt, ka viņa ļoti čakli darbojas, turklāt nenojaucot to, kas ainavā radīts iepriekš. 

     Seniori teic, ka šī lielā reforma viņu dzīvi un ikdienu praktiski nav ietekmējusi, jo, kā jau pensionāriem, viss dzīvei vajadzīgais savulaik sagādāts: saņem tik savu pensiju, kam ik pa laikam kādu centu piemet; ir visi apģērbušies; ir paēduši; mīt savās mājās. Re – ir pat sava interešu kopa! Vēl viņi ļoti priecājas, ja uzzina, ka apkārtnē uzrodas pa kādai jaunu cilvēku ģimenei, kuri pārnākuši dzīvot uz šo pusi. 

    – Par to gan liels prieks, ka redzi – jau kāda vecā māja apdzīvota, jau logi nomainīti, notiek rosība. Lai tik nāk šurp! Ko šī puse var solīt jaunajiem? Ir mums tagad labi ceļi, kas ved uz visām pusēm, ir internets, tiem, kam tas vajadzīgs, ir skola, bērnudārzs, gana arī medicīnas pakalpojumu, kur pozitīvas novitātes ieviesusi tagadējā Aknīstes VSAC vadītāja Lāsma Prande. Ja cilvēkam galva būs uz pleciem, tad arī laukos viss būs! Kāpēc tad mūsu pusē turas tās zemnieku saimniecības? Zemnieki audzē graudus, saņem savus atbalstus. Iespējas ir, un zeme visiem dos maizi! – saka Aknīstes seniori.

 

G. Gagunova un personīgā arhīva foto

---