Aknīstes vidusskola ir viena no Jēkabpils novada lauku skolām, kurā joprojām ir visnotaļ pietiekams audzēkņu skaits. Tas varētu būt viens no gana svarīgiem rādītājiem, ka vidusskola šajā pilsētā novada nomalē un Lietuvas pierobežā, par spīti problēmām, kas hroniski nomoka Latvijas izglītības sistēmu, tomēr vēl kādu laiku pastāvēs. Un varbūt tieši kā vidusskola. 

   Skolas esība, protams, ir svarīgs rādītājs pilsētas vai citas apdzīvotas vietas iedzīvotāju, kultūras dzīves, jā, arī darbavietu ziņā. Kā veicas Aknīstes vidusskolai šajos reformu viļņos? Kāds līdz šim bijis šis mācību gads, kas nu jau iegājis tikpat kā noslēguma fāzē? Par to brīvlaika nedēļā, kad lielajā, baltajā skolā visos tās stāvos valdīja klusums, sarunājāmies ar direktori Aiju Voitiški (attēlā). 

 

 

Aizvadīto gadu tendence skolēnu skaita ziņā –  cerīga

    Rudenī Aknīstes vidusskolā mācības sāka 220 audzēkņi, patlaban ir par dažiem mazāk. Direktore uzsver, ka labais stāsts ir tas, ka, desmit gados, kopš viņa ieņem šo amatu, skolēnu skaits, lai arī nedaudz, tomēr konsekventi audzis. Agrāk tas ik gadu turējies tā ap 170. Iemesls pieaugumam? Direktore domā, ka gan tāpēc, ka optimizētas apkārt esošās skolas, gan tāpēc, ka šeit tiek realizētas vairākas iekļaujošās izglītības programmas, kas atsevišķām ģimenēm ir vajadzīgas. Protams, šo programmu ieviešana un ikdienas darbs ar šiem skolēniem prasa daudz ieguldījumu un pūļu gan no skolas vadības, gan no pedagogiem, bet tāda nu ir jauno laiku prasība. 

    –  Mums patiesi ir palaimējies, ka esam tikuši pie atbalsta personāla, tāda kā skolas psihologs, logopēds, un ir arī pedagoga palīgi, tāpat sociālais pedagogs. Praktiski visiem mūsu skolotājiem, kas strādā ar iekļaujošo izglītību, ir sertifikāti par 72 stundu kursu apguvi šajā jomā vai izieti vismaz 36 stundu kursi, kas gan reizi trīs gados jāatkārto, –  stāsta A. Voitiške. Kā patlaban tiek prasīts kompetenču izglītības sakarā, arī Aknīstes vidusskolā ir izveidoti t.s. kompetenču izglītības grozi, un te tie ir divi: eksaktais (matemātika, bioloģija un angļu valoda) un humanitārais (angļu valoda, sociālās zinības un latviešu valoda). Grozi šajā skolā pieejami jau trešo gadu.

   –  Šo sistēmu mēs uztveram  atbildīgi, un laikā, kad skolēnam jāizlemj, ko tad viņš, tālāk pārejot uz vidusskolu, mācīsies, klases sapulcēs un personīgās sarunās runājam gan ar audzēkņiem, gan vecākiem. Protams, ir paredzēta iespēja, ka skolēns arī vidusskolas laikā vēl var pārdomāt un pāriet uz otra groza programmu. Tā šogad divi vienpadsmitās klases audzēkņi pārgāja no humanitārā uz eksakto. Kad jautājām, kas bija par iemeslu tādam solim, bērni atzina, ka sākumā baidījušies, ka eksakto zinību apgūšana viņiem  būs par grūtu, bet tad sapratuši, ka izdosies. Lai varētu strādāt šajā sistēmā, arī skolotāji ļoti, ļoti mācās un pilnveidojas. Viņi mums ir labi, un es baidos, lai tikai kādu neaizvilina prom  kāda cita skola, –  stāsta Aija Voitiške.

 

Kā nokomplektēt un saglabāt pedagogu sastāvu? Direktora galvassāpes

    Aknīstes vidusskolā pe­dagogu skaitu papildinājuši arī jauni skolotāji, konkrēti biologs un sporta skolotājs. Vai tiešām uz lauku skolu atnāca pedagogi, kuri nupat kā paši no skolas sola? 

   –  Jā, sportists šogad beidz mācības, bet jau strādā pie mums, un biologs absolvēs programmu «Mā-cīt­spēks». Nestāstīšu kādas, bet katram direktoram, arī man, ir savas metodes, ar kuru palīdzību tas meklē, atrod un notur speciālistus savā skolā. Mācību gada sākumā es domāju un rēķināju. Tā: angļu valodas skolotāja man ir, liekas, stabili te iedzīvojusies, matemātiķe –  cilvēks manos gados, un līdz ar to vismaz tik ilgi, kamēr man pašai būs klāt pensijas gadi un vairs nebūs jālauza galva par to, kā savākt skolotājus darbam skolā, abas te mierīgi strādāsim. Biologs bija labs, vietējais cilvēks, arī viss jauki. Bet, tad vienam skolotājam notika tādas izmaiņas dzīvē, otram –  citādas, turklāt ļoti nopietnas, un tā mans pagājušajā rudenī tik labi nokomplektētais pedagogu sastāvs vairs nebija pilns. Labi, ka mūs angļu valodā paglāba pensionētā, ļoti pieredzējusī angļu valodas skolotāja Skaidrīte Medvecka, kura gan piekrita pastrādāt tikai gadu. Kas būs nākamgad? Nezinu, nezinu... Sarunāju «Mācītspēka» meiteni, profesionālu biologu, kas nu nāks šurp, sarunājām, ka viņa mācīs t.s. «Bioloģiju 2», nosacījumi paredz, ka viņai vajadzīgs mentors, ko arī sagādājām. Tāpat sariktējām slodzi tieši tik lielu, cik tā drīkst būt šim no «Mācīt-spēka» programmas nākušajam skolotājam. Intere-santi sanāca ar vienu pedagoģi, Daugavpils universitātes beidzēju, kura prot franču valodu, arī ķīniešu un vācu valodu, bet... viņu pārpirka Daugavpils, lai arī viņai tīri labi patika šeit piedāvātā alga. Vispār jauna cilvēka domāšana ir interesanta: viņai bija licies, ka uz Aknīsti var atbraukt apmēram tā – iekāp piektajā trolejbusā un esi galā. Es gan skaidroju, ka uz Aknīsti no Daugavpils jābrauc divas stundas, ka ar sabiedrisko transportu arī tā ir, kā ir... Bet tajā pašā laikā solīju, ka visu ceļu un loģistiku uz šejieni izdomāšu. Viņa sākumā piekrita, sakot, ka reiz ir braukusi cauri Aknīstei, līdz galu galā saprata, ka tas tomēr nav tik tuvu, kā bija šķitis. Nav mūsdienās vairs spēkā sistēma, ka skolotājus nosūtīja uz laukiem mācīt un obligātais laiks bija jānostrādā. Bet ko darīsi: esmu iemācījusies problēmas risināt secībā, un par tām saku kā Skārleta: «Par to es domāšu rīt!». Zināmā mērā mani izbrīna lielo pilsētu skolas, kurām joprojām ir vakances. Kā tad tā var būt pilsētā ar visiem turienes labumiem, ja es te, laukos, daudzmaz tieku galā? –  brīnās Aknīstes vidusskolas direktore.

 

Streikot vai nē?

    Bet nu Latvijas skolotāji grasās atkal streikot. Kas tur īsti ir par lietu? Un galvenais – ko tāds trīs dienu streiks dos? Aija Voitiške teic, ka viņai ir savs viedoklis un sapratne  par šādas akcijas lietderību un izredzēm. Un tas viņai liek uz šo visu lūkoties nedaudz skeptiski. 

    –  Kā lai maigāk pasaka? Saeimas vēlēšanas nu ir ga­rām. Baidos, ka patlaban valdība skolotājus neņems pierē. Vairāk gan es neko neteikšu. Katram jādomā pašam, –  saka direktore.

    Pēc šīs sarunas ielūkojos streiku likumā un lasu: «Streika laikā darbinieki, kas tajā piedalās, nesaņem darba samaksu un darba devējs par šiem darbiniekiem neizdara sociālās apdrošināšanas iemaksas, ja vien kolektīvā interešu strīda puses nav vienojušās citādi.» Un otrs: «Arodbiedrība, darbinieki un streika komiteja var no brīvprātīgām darbinieku un citu personu iemaksām, ziedojumiem un citiem līdzekļiem izveidot fondu, lai sniegtu materiālu atbalstu arodbiedrībai vai darbiniekiem, kas piedalās streikā.» Par šāda fonda esamību un tajā esošās naudas apmēriem gan nav sanācis lasīt kādu LIZDA sniegto informāciju. 

 

 

Reformas un ne reformas

    Tālāk ar Aknīstes vidusskolas direktori runājam atkal par šīs skolas lietām, jo darbs te tik un tā ir galvenais, ar ko jātiek galā, lai kas arī nenotiktu kopumā valstī. Un pieskaramies arī reformām, par kurām A. Voitiške teic, ka tās ir nepieciešamas, bet ne jau nepārtraukti viena aiz otras. Tāda reformēšana, kas vieniem kalpo par peļņas avotu, bet citiem sagādā sistemātiskas galvassāpes, nav laba. 

    –  Tajā pašā laikā šis jaunais piegājiens pamatā nav slikts, tikai vietumis tie, kuriem darbs bija jāpadara līdz galam, to nav izdarījuši. Nevienam nav noslēpums, ka joprojām trūkst mācību līdzekļu, kas būtu uzrakstīti atbilstoši šai kompetenču pieejai. Piemēram, tagad varam parunāt par vēstures mācīšanu skolā. Es kā vēstures skolotāja varu sacīt, ka skolai ir iespēja izvēlēties programmu «Sociālās zinātnes2» vai «Vēsture2». Pirmā ir vispusīgāka, bet vēstures jomā virspusējāka, otrā – šaurāka un specifiskāka, kā savulaik mācīja laikā, kad skolā gājām mēs. Ja skolēni to prasītu, tad arī mūsu skolā to izvēlētos mācīt. Līdz 9. klasei mēs pamatus šajā priekšmetā iemācām, –  stāsta direktore.

   Un latviešu valodas vienas stundas izņemšana no plāna, to aizstājot ar teātra mākslu? Kāda lietderība? A. Voitiške te min interesantu piemēru, kā viņas skolas laika latviešu valodas skolotāja Žindiga pratusi daudz ko audzēkņiem iemācīt dzimtajā valodā, pielietojot tieši teātra elementus. –  Ja vien gadās talantīgs skolotājs, šī varbūt pat nebūtu slikta metode. Stundu skaits ne vienmēr nodrošina kvalitāti. Bet mūsdienās ar latviešu valodas programmu viss tomēr nav kārtībā. Tas tiesa, –  uzskata A. Voitiške. 

 

 

Ko vajag skolai? Labus pedagogus un daudz audzēkņu

   Kādas patlaban ir Ak­nīstes vidusskolas stiprās puses? 

   –  Pirmkārt, tie ir mūsu pedagogi pamata priekšmetos! Kā jau runājām, šajā laikā, kad skolotāju trūkst un notiek viņu pārpirkšana un pārvilināšana, tā ir milzu vērtība! Otrkārt, stiprā puse ir mū­su latviešu valodas, matemātikas, angļu valodas un informāciju tehnoloģiju (IT) spēcīgās skolotājas un ga­diem ilgās iestrādes šajā jomā. Nu IT mums tiešām jau izsenis ir augstā līmenī! Ar to lepojamies: gan skolotāja Līga Mažeika, gan skolotāja Ineta Plocāne, kura ir gan sociālā pedagoģe ar matemātiķa kvalifikāciju, bet nu māca arī robotiku sākumskolas bērniem, ir spēcīgas pedagoģes. Jā, un sākumskola kā svarīgs izglītības posms, kas ieliek audzēknim savus pamatus, arī tā mums ir labā līmenī, un to savukārt nodrošina mūsu sākumskolas pedagogu spēcīgā ko-manda, –  uzskaita direktore.

   Februārī kādā radiopārraidē ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs norādīja, ka mazās skolas tomēr ir ļoti dārgs prieks Latvijas nodokļu maksātāju makam un ka jau pirms sešiem gadiem, kad viņš veicis aprēķinus skolu tīkla optimizācijas plānu vajadzībām, cipari parādījuši, ka mazajā skolā viena au-dzēkņa izglītošanas iz­maksas ir virs 9 000 eiro, bet lielajās – virs 2 000 eiro. Patlaban resursu sadārdzināšanās dēļ šīs summas varētu būt vēl lielākas. Kā uz šo problēmu raugās Ak­nīstes vidusskolas direktore? 

   –  Viena skolēna izmaksas vajadzētu precīzi no­skaidrot, jautājot mūsu no­vada pašvaldībā, bet varu pateikt, ka Aknīste ierindojas trešajā vietā novadā mazāko izmaksu rindiņā: viens skolēns te «izmaksā» 77 eiro mēnesī. Bet jāpatur prātā, ka, ja kādā skolā tikko bija ieguldīti lieli līdzekļi, piemēram, renovācijā, arī šie izdevumi tiek likti uz šī viena skolēna izmaksām, kas ainu padara grūtāk salīdzināmu. Bet cita lieta, ko es gribētu pateikt. Es esmu par to, ka, ja vēlamies, lai arī laukos būtu pieejama pamata un vidējā izglītība, mums būtu vajadzīga viena Sēlijas vidusskola ar dažādu programmu īstenošanas vietām, un ad­ministratīvās izmaksas tādā situācijā tomēr samazinās. Tad vadības komanda veidotu mācīšanās kopienu. Ar tādu rīcību varētu daudz izdarīt, un tad pedagogi brauc uz vairākām skolām, piemēram, uz Aknīsti, uz Viesīti un māca. Nē, skolotājs nebraukā pats un savu automašīnu nedeldē! Skolai budžetā ir nauda, kas do-māta degvielai, skola vadā skolotājus uz šīm mazajām skolām. Vai arī: skolēnus vadā pie skolotāja. Tas saucas menedžments, ko mūsdienās jāprot vadīt. Un tieši direktora un viņa komandas uzdevums ir to visu pareizi un efektīvi izdarīt. Tā patlaban, piemēram, strādā Gro-biņā, un tur skolēnu kopējais skaits ir ap 900. Zem vienas skolas cepures ir palikts praktiski viss novads, –  savu skatījumu par optimizāciju pauž Aija Voitiške.

 

Ko gribētos nākotnē? 

   Kādu tuvāko nākotni Aknīstes vidusskolai redz direktore? 

   –  Viss atkarīgs no skolēnu skaita un mācību rezultātiem. Skolēnu skaits rodas no tām ģimenēm, kuras izvēlas mūsu piedāvājumu un ir gatavas no savām dzīvesvietām, kas atrodas aptuveni 20 kilometru rādiusā ap skolu, vest savus bērnus šurp. Tālākā vieta, no kurienes bērni patlaban brauc mācīties uz Aknīsti, ir Subate. Mūsu pagasts un pilsēta ir pateicīga vieta uzņēmējdarbībai, kas veicina to, ka iedzīvotāju skaits turas. Ja vecākiem te ir darbavieta, tad arī viņu atvases, visticamāk, mācīsies te. Mūsu skola arī mērķtiecīgi iesaistījās inovatīvo skolu tīklā, ko organizē Latvijas Universitātes Starp-nozaru izglītības inovāciju centrs. Tur mēs mācāmies va­dības un vadības komandas darbu, iegūstam zināšanas par mācīšanās organizēšanu, par to, kā vērtēt pa-šiem savu darbu, turklāt mums pamatā liek strādāt ar datos balstītiem secinājumiem. Māca iegūt datus pašiem par sevi, tā paskatoties uz sevi no malas, kas ne vienmēr ir vienkārši un patīkami, varbūt pat sāpīgi. Redzēs, kā mums šogad būs gājis. Protams, vairākkārt es­mu uzdevusi jautājumu Jēkabpils novada pašvaldībai, kā tā redz novada skolu tīkla sakārtošanu, bet pagaidām atbilde ir tāda, ka tas netiek darīts. Grūtākais ir psiholoģiskais izaicinājums – būt gatavam, ka būs briesmas. Bet ir tā, ka, ja esi tam gatavojies, tad tas jau baida mazāk, –  saka direktore.