Seno laiku zivju kaislības

 

Ja mūsdienās  zivju zveja vai makšķerēšana Daugavā ir vairāk kā hobijs, senākos laikos tā bija iztikas un peļņas avots. Un, kā izrādās, zivis bijušas arī strīdus iemesls, kā dēļ varēja nonākt pat  tiesā.  

        1893. gadā krievu valodā sastādīts dokuments liecina, ka strīds starp diviem Daugavas zvejniekiem izskatīts tiesā. Cik noprotams,  domstarpības radušās par to, kur ir Daugavas vidus, kas tolaik bija robeža starp Vitebskas un Kurlandes (Kurzemes)  guberņu. Konflikts noticis pie tagadējās Ābeļu skolas kreisajā un Rogāļiem Daugavas labajā krastā.  Sūdzības iesniedzējs  raksta: «Viņa Augstdzimtībai Frīdrihštates–Ilūkstes 1. iecirkņa miertiesnesim  zemnieka Pētera Pabērza, dzīvojoša Holmhofas (Salas – šeit un turpmāk  autora piezīme) pagasta  Ābeļhofā (Ābeļos) lūgums.

      Es rentēju zivju zvejošanas tiesības  Dvinā (Dau­gavā)  Ābeļhofas muižas robežās no Ābeļhofas muižas  nomnieka G. Varka un maksāju viņam par to renti. 1893. gada 26. jūlijā pretēji manai gribai  zemnieki Indriķis Jāņa dēls Ozoliņš un Jānis Jakova dēls Ceriņš patvaļīgi  izveidoja  man piederošās Dvi­nas upes daļā āžus jeb tačus  un ķer man piederošās zivis. Kad viņi lika āžus, es viņiem to aizliedzu, bet viņi mani nepa­klau­sīja un turpināja izpildīt savu nodomu.  Tam ir liecinieki, un tie ir Jānis Kļaviņš, dzīvojošs Kreic­burgas pagasta «Rudzīšu»   mājās, Eduards Pabērzs un Eduards Virks, dzīvojoši Holmhofas pa­gasta Ābeļ­hofas muižā.  Tāpēc pazemīgi lūdzu Jūsu Augst­dzimtību izsaukt uz tiesu apsūdzētos, mani, apsūdzētāju, un minētos lieciniekus un sodīt Ozo­liņu un Ceriņu par patvaļīgu zivju ķeršanu un patvaļu, pamatojoties uz miertiesnešu statūtu   141. un 142. pan­tu, kā arī likt viņiem nekavējoties no­jaukt izbūvētos āžus, par ko arī parakstos 1893. gada jūlija 27. dienā. 

    

 

    Savukārt izraksts no tiesas sēdes protokola vēsta: «1893. gada augusta 12. dienā Frīdrihštates–Ilūkstes apriņķa 1. iecirkņa miertiesnesis atklātā tiesas sēdē izskatīja krimināllietu par Indriķa Ozoliņa un Jāņa Ceriņa pārkāpumu pēc miertiesneša uzliekamo sodu statūtu 141.  un 142. panta. Tiesā bija ieradušās visas izsauktās personas. Pusēm tika piedāvāts izlīgums, taču  tās nepiekrita. Apsūdzētājs Pēteris Pabērzs vēlreiz apstiprināja savu 27. jūlijā iesniegto prasību.

       Apsūdzētais Indriķis Jāņa dēls Ozoliņš neatzina sevi par vainīgu patvaļā   pret Pabērzu un patvaļīgā zivju ķeršanā Pabērza valdījuma robežās un pa­skaidroja, ka viņš ar biedru lika tačus  un ķēra zivis Vitebskas guberņas pusē (Daugavas labajā krastā) Dvinā ne tālāk par 12 sažeņiem (sena krievu mērvienība, apmēram 2 metri) no krasta. Pretējā Kurlandes krastā Pabērzs liek tačus 120 sažeņu garumā. 

Apsūdzētais Ivans Ce­riņš (Jānis pārvērties par Ivanu) sevi par vainīgu patvaļā pret Pabērzu un patvaļīgā zivju ķeršanā Pabērza robežās neatzina, paskaidrojot to pašu, ko iepriekšējais apsūdzētais. 

     Liecinieki ar parakstu par zvērestu liecināja: Eduards Virks: Es nomāju Ābeļhofas muižu un zivju ķeršanas tiesības Ābeļ­hofas muižas robežās iznomāju Pabērzam. Mui­žas robeža upē iet pa gultnes vidu, tas ir, pa dziļāko vietu, kas atrodas tuvāk Vitebskas krastam.  Pie tam Ozoliņš un Ceriņš liek tačus un ķer zivis Ābeļ­hofas muižas robežās. Dvinas platums šajā vietā ir 200 sažeņi, bet apsūdzētie liek tačus  60 un pat 100 sažeņus no Vitebskas krasta. Tālāk viņš pieminēja, ka apsūdzētie dažreiz aiziet līdz 20 sažeņiem no Kurlandes krasta. 

     Jānis Kļaviņš: Pabērzs un Virks teica apsūdzētajiem, lai viņi neliek tačus Kurzemes pusē, taču tie turpina ķert tur zivis.  Kurzemes pusē ir sēklis, kas stiepjas 50 sažeņus no krasta, un apsūdzētie lika tačus 20 sažeņus no šī sēkļa. 

        Eduards Pabērzs: Es dzirdēju, ka  Virks un Pē­teris  Pabērzs  teica apsūdzētajiem, lai viņi neliek tačus Kurzemes dziļumu pusē, bet viņi lika. Tači bija ielikti tuvāk Vitebskas krastam. 

     Apsūdzētājs Pabērzs neko nepiemetināja. Apsū­dzētie piemetināja, ka viņi liek tačus tuvāk Vitebskas pusei. 

     Pēc Viņa Augstības Imperatora pavēles 1893. gada augusta 12. dienā Fridrihštates–Ilūkstes apriņķa   iecirkņa miertiesnesis  atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu, kurā bija apsūdzēti Indriķis Ozoliņš un Jānis Ceriņš pēc 142. panta. Izskatot lietu, es neatrodu nekādu  iemeslu atzīt Ozoliņu un Ceriņu par vainīgiem patvaļā  pret Pa­bērzu un patvaļīgā zivju ķeršanā Pabērza valdījumu robežās, un, pamatojoties uz 119. pan­tu, tiesa no­spriež: Indriķi Ozoliņu un Jāni Ceriņu atzīt par tiesā attaisnotiem. Spriedums ir pārsūdzams. Pārsūdzēša­nas kārtība – darīta zināma. Mier­tiesnesis (paraksts)». 

    Cerams, ka taisnīga tiesa spriesta arī pirms 130 gadiem. Visticamāk, ka toreiz ar tačiem ķerti zuši  un laši, kas laikā, kad to ceļus pa upi uz augšu neaizšķērsoja elektrostacijas,  Daugavā bija parastas un izplatītas zivis. Mūs­dienās ar tačiem ķer nēģus Salacā. 

    Rakstā citēto dokumentu vecos papīros atradusi un no aiziešanas zūdībā pasargājusi  San­dra Gailī­te, ar kuras laipnu atļauju tas arī tiek publicēts.  Tajā minētais Indriķis Ozoliņš ir viņas vecvec­tēvs.