– Neesmu profesionāla vēsturniece. Rakstu par to, kas mani ieinteresējis, un daudz uzmanības esmu pievērsusi arī Atašienes skolai (I. Mihaloviča ir materiālu apkopotāja izdevumam «Atašienes skolas lasāmā grāmata» un skolas vēstures notikumiem atvēlēta vieta viņas grāmatā «Atašiene. Laiks. Cilvēki. Notikumi» – aut.). Laika gaitā arī paši audzēkņi ir rakstījuši pa kādam pētījumam par savu skolu – jāpameklē, gan jau kādu no tiem atradīšu krājumos, – teic latviešu valodas skolotāja Ināra Mihaloviča.

 

Pirmā skola piecpadsmit kilometrus tālu no Atašienes

    Viņas pētījumu lokā ir arī grāfa Josefa Borha devums Atašienei, par ko I. Miha­loviča nosaka īsi: – Uzcēla sev pili, kurā nu jau gadiem ilgi  atrodas Atašienes skola. Tas notika laikā, kad Latgalē vēl nebija atcelta dzimtbūšana. Tagadējo iedzimto atašāniešu priekšteči lika savu artavu, devuši savus ķieģeļus pils celtniecībai, bet grāfs bija visa sponsors. Kur viņš tam ņēma naudu, tas ir cits jautājums. Tas stāsts par to, ka te 1904. gadā bija skola zemnieku bērniem, manuprāt, ir ar dakšām ūdenī rakstīts. Latgalē tolaik skolas bija reti un tālu, tad kāds, kurš «ģerevņā» mācēja rakstīt, lasīt, arī mācīja kaimiņu bērnus rudens un ziemas vakaros. Vārdu sakot, deva, ko nu pats mācēja. Pirmā skola Atašienē gan nebija šeit, bet Zalānos, – stāsta Ināra Mihaloviča.

   Viņa publikācijai BD laipni piedāvā toreizējo devītklasnieču Karīnas Gravānes un Santas Vilcānes 2004. gadā izstrādāto zinātniski pētniecisko darbu «Atašie­nes skolu vēsture laikā no 1904. līdz 1950. gadam». Darba vadītāja skolotāja Ināra Mihaloviča. Citāts no tā: «19. gs. vidū, kad Lat-galē jau sāka dibināt skolas, lai apgūtu zinības, Atašienē tās vēl nebija. Bērni no Atašienes bija spiesti doties uz 15 kilometrus attālo Stir­nieni. Ķeizariskās Krievijas laikos pie Stirnienes pagasta piederēja arī Atašienes un Rudzātu pagasti. 

   Visā plašajā pagastā bija tikai viena skola, kura dibināta 1866. gadā, un atradās Stirnienē netālu no bijušās pagasta valdes ēkas, labajā ceļa pusē, kas iet uz Ata­šieni. Skola ir bijusi ar sešgadīgu apmācības kursu. Pir­mais skolotājs un reizē arī skolas priekšnieks bija Mi-ķelis Balodis. Viņu nomainīja Vasilijs Novackis, pēc tautības krievs. Pie skolas pastāvēja internāts, kurā dzīvoja attālākie skolēni no Atašie­nes, Rudzātiem. M. Balodis bija pazīstams pedagogs un sabiedriskais darbinieks. Materiālā bāze skolai tika dota no Stirnienes pagasta pagasta pašvaldības un valsts, bet pēc 1905. gada pārvērtībām, arī no apriņķa zemstes. Piemēram, alga skolotājiem tika maksāta no valsts, telpas apkurinātas un grāmatas pirktas no apriņķa zemstes naudas.

   Ap 1869. gadu skolā mā­cījās apmēram 120 skolēni. Mācības notika krievu valodā. Par runāšanu latviski skolēni saņēma sodu. Skolā valdīja «nūjas disciplīna», par nepaklausību sita ar plaukstu pa seju, dažreiz pat stiprāk piekāva, padzina no skolas.  Ap 1899. gadu skolā mācījās apmēram 60 skolēni. Mācības sākās 15. no­vembrī un beidzās maijā. Divu nedēļu brīvlaiks bija uz Ziemassvētkiem.  Skolā sā­kumā mācījās tikai zēni, 1869. gadā tur sāka iet arī meitenes. Pirmās skolnieces bija Olga Breženska no Stirnienes un Emma Puriņa no Atašienes. Pēc pamatskolas trīsgadīgā kursa vajadzēja likt eksāmenus. Uz eksāmeniem ieradās inspektors no Rēzeknes. Pēc skolas beigšanas lielākā daļa skolēnu palika mājās, jo tālāk mācīties nespēja – trūka līdzekļu.» 

 

Demonstranti grāfam prasa skolu

    Šo mācību gadu Ata­šienes vidusskola sākusi vairs tikai pamatskolas statusā un citā juridiskajā statusā – kā Sūnu pamatskolas sastāvdaļa. Uz kurieni ved šīs administratīvi teritoriālās reformas pārmaiņas? 

    – Labāk neizteikšos, – I. Mihaloviča atmet ar roku. – Jo tad man piedēvēs pesimismu. Bet demogrāfija švaka. Cilvēkiem nav darba, jauno, kuri te dzīvotu pastāvīgi, maz. Tā skola Kurzemē, kur savulaik strādāju, jau pieci gadi kā slēgta. Un tā bija viena no vecākajām skolām Kurzemē, ap simtu ga­du veca. Atašienes skolai ir pāri par 115 gadiem. Tās ve­cumu mēs rēķinām no 1904. gada. Kad mana mam­ma 1950. gadā sāka strādāt Atašienē, viņas klasē sākumskolā bija 42 bērni, turklāt tolaik mums bija arī paralēlklases. Kad Atašienē par skolotāju strādāja rakst­nieks Andrejs Dripe, viņš pat vaimanājis, cik klasē daudz bērnu, un pat nākot klāt vēl.

    Vēl no pētījuma «Atašie­nes skolu vēsture laikā no 1904. līdz 1950. gadam»: «Atašienes skolas pirmsākumi meklējami pirms 1905. gada revolūcijas notikumiem. 1904. gadā zemnieki no Borovkas pusmuižas ar sarkaniem karogiem rokās devušies uz Atašienes mui­žu, kas tolaik piederēja grāfam Teodoram Borham. Ceļā demonstrantiem pievienojušies muižas strādnieki un rentnieki. [..] Ieradu­šies muižā, zemnieki piespieduši pārvaldnieku Šverinu parakstīt izvirzītās prasības – paaugstināt darba algu lauksaimniekiem, pazemināt rentes maksu rentniekiem. Paša grāfa gan muižā nav bijis, vai arī viņš nav vēlējies zemniekiem rādīties. Acīm redzot, starp šīm prasībām bijusi arī prasība atvērt skolu zemnieku bērniem, jo 1904. gadā skola tiešām tika atvērta. Tur strādājis viens skolotājs un bērnu skaits bijis neliels – no muižai tuvākajām zemnieku mājām. Skolā mācījušies 19. gadsimta 90. gados dzimušie bērni. Skola atradusies tagadējā internāta ēkā.  Ilgu laiku skolas vēstures pētniekiem tās pastāvēšana bijusi, tā sakot «uz jautājuma zīmes». Kā gan varēja pastāvēt skola zemnieku bērniem muižas teritorijā? Bet, vairāk izpētot Borhu dzimtas vēsturi, noskaidrojās, ka pēdējais Marinzejas muižas īpašnieks grāfs Teodors Borhs vairāk interesējies par kāršu spēli un muižas lietas viņu interesēja maz. [..] Diemžēl nav izdevies neko tuvāk noskaidrot par Atašienes pirmo skolu – kādi skolēni tur mācījās, kādi bija mācību priekšmeti. Nav zināms arī drosmīgā vīra vārds, kurš uzdrošinājās būt pirmais «gaismas stars tumsas valstībā» Atašienē, t.i., pirmā skolotāja vārds.» 

   Devītklasnieces savā pē­tījumā, sadaļā «Atašienes skolu pirmsākumi» kā trešo piemin Zalānu tautskolu, norādot, ka nav precīzi zināms, kad tā dibināta. Bet līdz I pasaules karam tā bijusi vienīgā skola Atašienē, guļbūves ēkā, mācības bijušas krievu valodā. Latviski sarunāties skolēniem bijis aizliegts ne tikai starpbrīžos, bet arī ejot uz mājām. Gal­venie mācību priekšmeti – krievu valoda, rēķināšana, ģeogrāfija, vēsture, ticības mācība. Vēstures stundās mācīta tikai Krievijas vēsture. Liela nozīme pievērsta glītrakstīšanai. Mācību me­tode bijusi tāda – par ļoti nekārtīgu darbu skolotājs sitis pa pirkstiem ar lineāla malu, par mazāk nekārtīgu – plakaniski. 

 

Uzplaukums brīvvalsts laikā 

     Runājot par izglītības iespējām 20. gadsimta 20. un 30. gados, pētījumā uz­skaitītas skolas Atašienes apkārtnē, un, pēc 1935. ga­da statistikas datiem, to bija sešas: Brāļu Skrindu 6 klašu pamatskola (lielākā Atašienē pirmās brīvvalsts laikā, pārējās bijis neliels skolēnu skaits un viens vai divi skolotāji), Drivnieku pamatskola, Ata­šienes pamatskola, Nār­tas–Stalīdzānu pamatskola, Buntiku pamatskola, Vilkāju pamatskola. Pēdējā no tām atradās vistālāk – deviņus kilometrus – no pagasta nama. Tuvākā – Atašienes pamatskola – 0,5 kilometrus no pagasta nama. 

    1924. gadā nodeg Za­lānu skola, un apkārtnes bērniem skolu ierīko Ma­rinzejas muižā, kurā tā sāk darbu 1925. gadā ar nosaukumu Zalānu 1. pakāpes pamatskola. 1926. gadā tā kļūst par Zalānu sešgadīgo pamatskolu, bet tā paša gada rudenī – par Brāļu Skrindu pamatskolu, un turpmākajos gados skolēnu te skaits pieaug jau līdz 150. 

     Iesākums bija grūts. «Šajā laikā pils ir visai bēdīgā stāvoklī. Tā gan ir pagasta īpašums, bet faktiski tai saimnieka nav. [..] pils pakļauta dažādiem postījumiem, sākot ar laika apstākļiem un beidzot ar zagļiem un demolētājiem, kādu nav trūcis nekādos laikos.» – raksta pētnieces. 

     Tālāk pētījums vēsta par arvien lielāku skolas uzplaukumu, kas uzņem apgriezienus ar 1929. gadu, kad tā gada rudenī skolas vadību pārņem Francis Počs – Ata­šienes aizsargu priekšnieks, mācījis matemātiku, vingrošanu un militāro apmācību, bet viņa kundze Paulīne – ģeogrāfiju, vēsturi un vadījusi teātra pulciņu. Pama­zām muižas – skolas telpas tika remontētas, apkārtne labiekārtota, lai arī daudz kā joprojām trūka, piemēram, internāta inventāra. Tomēr audzēkņu skaits auga, un, kas svarīgi – skola Latvijas brīvvalsts laikā kļūst par sabiedriskās dzīves centru. 

    «Šajos gados skola bija Atašienes sabiedriskās dzīves centrs, jo tagadējo kultūras namu toreizējo Katoļu Jaunatnes savienības namu tā arī nepabeidza celt. Sko­las zālē notika kupli apmeklēti pasākumi. Skolotājas Počas vadībā notika teātra izrādes. [..] Skolā bija arī rokdarbu pulciņš, tāpat 30. gados skolā darbojās Maz­pulku organizācija. Katram tās dalībniekam bija lietošanā zemes gabaliņš, kuru vajadzēja kopt, apsēt, ravēt un novākt ražu. Mazpulku darbs, kas saglabājies līdz mūsu dienām, ir parks Atašienes centrā un ošu aleja. Katrs bērns stādīja savu kociņu ar domu, ka tā būs piemiņa viņa dzimtajam pagastam.» 

    Laika gaitā arī skolēnu ārējā izskatā radušās pozitīvas pārmaiņas: bērni kļuva labāk ģērbti, dažiem bija arī formastērpi, skolotāji ar savu piemēru gan apģērbā, gan uzvedībā audzēkņiem mācījuši augstas prasības pret sevi. «Nebija iespējams variants, ka skolēni vai vecāki apšaubītu skolotāju teikto.» – raksta pētījuma autores.

    Bet tad nāk Otrais pa­saules karš ar atkritienu nabadzībā, svešām ideoloģijām un tam sekojošie pa­domju varas gadi ar centieniem skolotāju padarīt par paklausīgu padomju varas kalpu.

    Mūsu saruna notiek skolas muzeja telpā, un, lai uzskatāmi parādītu, cik savulaik šajā skolā bija daudz audzēkņu, Ināra no stiklotā skapja izvelk dažus vecos klašu sekmju žurnālus.  – Re, 1945./1946. gads, 3.b klase – 37 skolēni, 3.a klase – 31 skolēns. Kopā, tātad 68 bērni tikai trešajās klasēs vien. Septītajā klasē tajā pašā gadā bija 39 audzēkņi, paralēlās klases gan nav. 1949. gadā starp izsūtītajiem bija arī desmit skolēni, – stāsta I. Mihaloviča.

    «Izsūtīto bērnu skolas liecības līdz pat 2003. gada vasarai glabājās 1948./1949. mācību gada sekmju žurnālos, kur tos nejauši atrada skolas sekretāre Elita Ka­rāne. Saglabājusies 1949. gada 1. aprīļa pavēle Nr. 534, kur teikts, ka sakarā ar dzīvesvietas maiņu atbrīvot no darba ar š.g. 1. aprīli šādas  skolotājas: Kozuliņu Antoņinu Jāzepa meitu. Bet kā izstāšanās iemesli izsūtītajiem bērniem minēti dažādi – «sakarā ar dzīvesvietas maiņu», «slimības dēļ», «pārvietojies uz citu republiku» vai vienkārši «izstājies», – raksta skolnieces 2004. gadā. 

   Meiteņu interesantais un labā valodā uzrakstītais pētījums beidzas ar pēckara gadiem. Skolas vēsture, protams, ir garāka un turpinās vēl arī šodien, taču patlaban redzam, ka vēstures līkloči, kā jau tai labpatīkas, bieži, lai arī konkrētā laikmeta pārveidota, tomēr atkārtojas. Arī patlaban Atašienes skolas, nu jau vairs pamatskolas, tālākā nākotne nav skaidri zināma. Kurā brīdī tā vispār beigs pastāvēt? Savukārt vietvarai būs jārisina jautājums, ko darīt ar pils ēku, lai to nesāk grauzt laika zobs vai postīt vandaļi.

 

 

Atašiene ir pasaules centrs – visi ceļi vaļā

     Runājot ar skolotāju Mihaloviču, pieskaramies arī citām tēmām, ne tikai skolai. Kāpēc Atašiene tomēr varētu būt laba dzīvesvieta jauniem cilvēkiem? 

     – Bet, protams! Mēs sa­kām, ka te ir pasaules centrs! – smejas skolotāja. – Brauc, uz kuru pusi gribi! Nepilna stunda ceļā, un tu esi Rēzeknē, «Gorā», klausies, kādu koncertu gribas. Līdz Rē­zeknei gan sanāk tālāk, bet Madona pavisam tuvu, turklāt tagad tur ved labs ceļš. Nerunājot jau par jauno šoseju, pa kuru uz Rīgu var tikt pēc nepilnām divām stundām. Un vēl jau vilcienu satiksme. Starp citu, agrāk Atašienes stacija saucās Borha stacija, tur pat vēl ir saglabājies grāfa laika bruģis.

    Skolotāja teic, ka jaunos atgriezties šajā vietā visvairāk kavē darbavietu trūkums. Spriežam, ka ir redzētas interneta portālos ieliktas pārdošanā arī pa kādai mājai Atašienes pagastā, kas gan prasa lielus remontus. Tomēr dažas jaunas ģimenes esot nesen pārcēlušās  te uz dzīvi. Ceļš, tātad, būtu, par skolu – kas zina, kā būs, bet dzīvesvieta un darbavietas – tā ne visai. 

   Tad vēl par latgalisko: uz jautājumu, vai Atašiene vairāk pieder Latgalei, skolotāja teic, ka te ir krustceles: no vienas puses Mētriena ar plato un garo «ē» izrunā, no otras – Mežāre ar krievisko. 

     – Manā jaunībā (tagad jau tā vairs nenotiek), kad mūsējie brauca uz ballēm Mētrienā, tad kāvās ar čiuļiem, bet, kad uz Mežāri – ar krieviem. Nu tāda mums tā sadzīve bija. Skolā arī: Ul­maņa laikos te mācījās gan vecticībnieku bērni, gan čiuļu luterāņi, kuriem ticības mācību pasniedza atsevišķi. Vecticībnieki ir no tepat tuvajiem Buntikiem, viņiem tur ir arī savs lūgšanu nams. Toreiz Atašienē visi latgaliski nerunāja un tagad  pavisam nē. Lai gan – kad es sešdesmitajos gados gāju skolā, starpbrīžos mēs runājām latgaliski. Ja tagad paprasu bērniem, vai viņu ģimenē runā latgaliski, saņemu atbildi, ka īsti jau nē, bet saprast viņi saprotot gan, –  teic I. Mihaloviča.

     No malas lūkojoties, iz­skatās, ka atašāniešiem ir cieša kopiena un daudzi aktīvi atbalsta sabiedrisko un kultūras dzīvi. Skolotāja piekrīt, ka tā ir, bet pamatā ir tāpat kā citviet laukos.  – Vienpadsmit gadus esmu nodzīvojusi Kurzemē. Ne­redzu lielu starpību, vai tur vai te, jo ir tā, ka katrā ap­dzīvotajā vietā izveidojas savs cilvēku kodols, kuri ir aktīvi vienmēr, iet un dara, ko tik var. Divdesmit gadus es Atašienē vadīju dramatisko kolektīvu, kur par to labi pārliecinājos. Laukos jādara pašam, klāt neviens neko nenesīs. Varbūt kāds galvaspilsētas teātris reizēm at­brauc. Bet, protams, katrā vietā, un arī mums ir tādi, kas sēd purva malā uz pečkas un stāsta, ka Atašiene ir bedre, kur nekā nav, ka te laukos tikai muļķi vien palikuši, –  I. Mihaloviča izsaka  salīdzinājumu. 

    Atašienes pagasts – vieta ar interesantu un bagātu vēsturi, ko pētot un aprakstot, sanāktu bieza grāmata. Kas to darīs? 

   – Pirms daudziem ga­diem radās tāda doma, bet man ir tāds trūkums, ka es neprotu strādāt, kā saka, komandā. Bijām reiz satikušies tie dullie, kuriem «nav ko darīt» un varētu šo darbu sākt, parunājām par to, bet katrs sāka tā kā vilkt uz savu pusi, un tā arī beidzās. Tā ka es labāk palikšu pie saviem rakstāmajiem gabaliņiem, kas man pašai patīk un interesē. Un no tiem jau arī, kopā saliktiem, kaut kas labs var sanākt, – saka skolotāja un novadpētniece Ināra Mihaloviča.

 

D. Gagunova foto