Jēkabpils Romas katoļu baznīcā ir kalpojis prāvests, kurš savu mūžu bija veltījis divu tautu izglītošanai un garīgai aprūpei. Viņa vārds, kurš mūsdienās diemžēl ir piemirsts, ir minams pirmskara Latvijas un Lietuvas kultūrvēstures kontekstā. Viņa domubiedri un draugi bija izcili abu valstu sabiedriskie un kultūras darbinieki. Šajā publikācijā – mazs ieskats izcilā priestera un pedagoga dzīvesgājumā.
Aleksandrs Jodovaļķis (28.11.1883–8.02.1962), pēc tautības lietuvietis, dzimis Tiltišķu pagastā Lietuvā (tagad Zarasu rajons). Mācījās vietējā pamatskolā, pēc tam Daugavpilī. 1900. gadā iestājās Pēterburgas garīgajā seminārā, ko beidza 1905. gadā. Pēc ordinācijas viņu norīkoja par vikāru Maskavas Sv. apustuļu Pētera un Pāvila baznīcā. Vēlāk bija arī ticības mācības skolotājs un skolu kapelāns Pēterburgā, Voskresenskā, vikārs un skolotājs Penzā un Kuzņeckā. No 1914. līdz 1918. gadam studēja Pēterburgas Romas katoļu garīgajā akadēmijā un absolvēja to ar maģistra grādu. No 1920. gada līdz 1934. gada 1. novembrim bija Rīgas Svētā Franciska draudzes vikārs, skolu kapelāns un kūrijas notārs. Viņš bija ļoti aktīvs lietuviešu sabiedriskās un kultūras dzīves organizētājs Rīgā, viens no Rīgas latviešu–lietuviešu biedrības izveidotājiem, tās priekšsēdētāja vietnieks, lietuviešu avīzes «Rygos Bolsas» redaktors. Kopš 1923. gada A. Jodovaļķis bija Rīgas lietuviešu ģimnāzijas direktors – līdz 1934. gada 1. novembrim, kad no amata aizgāja pēc paša lūguma, pēc kā viņu norīkoja par Jēkabpils katoļu baznīcas prāvestu. 1929. gadā ir saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni.
Žurnāls «Katōļu Dzeive» 1935. gada 4. numurā sniedz A. Jodovaļķa jaunās draudzes un vietējo apstākļu raksturojumu: draudze ir teritoriāli ļoti liela, stiepjas līdz Lietuvas robežai. Tās ganam te grūts darbs, kas prasa daudz spēka un labu veselību. Prāvestam bez Jēkabpils dievkalpojumi jānotur Viesītē un Neretā. Arī Zasā, kur daudz katoļu, galvenokārt ieceļotāju no Latgales. No Jēkabpils uz turieni grūti izbraukāt. Tāpat Zasā jādomā par lūgšanu nama celtniecību. Arī Dignājas pagasta Ģipterānu skolā ir ap 30 katoļticīgu bērnu, kuriem nenotiek ticības mācība. Jaunais prāvests cer biežāk apmeklēt arī Neretu, kur uz dievkalpojumiem pulcējas ap 300 cilvēku. Tur ir lietuviešu pamatskola. Jāpabeidz kapličas celtniecība Neretas kapos.
Savukārt 1935. gada 12. numurā «Katōļu Dzeive», informējot par bīskapa J. Rancāna vizitāciju Jēkabpilī, nedaudz piemin arī A. Jodovaļķi un draudzes dzīvi. Žurnāls raksta, ka ērģeles kara laikā sabojātas, bet nu ar maģistra Jodovaļķa pūlēm vietā iegādāta fisharmonija. Draudzē ir ap 1500 locekļu, bet tikai neliels skaits ir māju vai zemes īpašnieki, vairums – strādnieki, tāpēc draudze nav bagāta. Pēdējā laikā tās garīgā dzīve gan sākot uzplaukt, tomēr trūkuma dēļ iedzīvotāji maz lasa katolisko literatūru un presi. Prāvestam A. Jodovaļkim veselība esot pavāja, jo pastorālais darbs un lielie attālumi izsmeļ spēkus.
Tomēr, neskatoties uz dažādām grūtībām, draudzes dzīve prāvesta Jodovaļķa laikā izvēršas ļoti aktīva. Pateicoties viņa iniciatīvai, ir izveidots stabils baznīcas koris jaunā un daudzsološā ērģelnieka Franča Vuguļa vadībā, notiek dažādi sarīkojumi arī ārpus pilsētas. Prāvesta uzmanība baznīcas korim jūtami ietekmējusi tā uzplaukumu. Daudz panākts arī skolās reliģiskās audzināšanas ziņā. «Šeit darbojas skolotājs Baltiņš, ticības mācību mācot ne tikai Jēkabpilī, Krustpilī un citās draudzes robežās atrodošās skolās, bet arī Jaunjelgavā, Sērenē un citur, kuras vienu no otras šķir dažreiz pat vairāki desmiti kilometru. Darbs prasa ne tikai lielu fizisko enerģiju un uzņēmību, bet arī lietpratīgu pieeju un uzmanību.» – tā 1938. gada 3. marta rakstā «Jēkabpils katoļu rosība» stāsta laikraksts «Rīgas Vēstnesis».
Aleksandrs Jodovaļķis Jēkabpilī kalpo līdz 1940. gada septembrim, kad viņu pārceļ atpakaļ uz Rīgu, bet vietā stājas Jāzeps Kiselis. Tur viņš ir Sāpju Dievmātes baznīcas rezidents.
1951. gada 10. maijā Aleksandru Jodovaļķi, ierodoties viņa dzīvesvietā Rīgā, Atpūtas ielā, arestē Latvijas PSR VDM izmeklēšanas daļas pārstāvji. Priesteri tiesā PSRS VDM sevišķā apspriede 1951. gada 14. novembrī saskaņā ar KPFSR kriminālkodeksa 58–4. un 58–10., 1.d pantiem par «palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai un pretpadomju aģitāciju» un piespriež brīvības atņemšanu uz 8 gadiem ar mantas konfiskāciju. Ieslodzījumā A. Jodavaļķis atradās Čeļabinskas un Vladimiras apgabalā. Atbrīvots 1954. gada 29. septembrī. Turpmāk dzīvoja Rīgā, savā personīgajā mājā, būdams pensijā. Miris 1962. gada 8. februārī un apbedīts Sv. Miķeļa kapsētā Rīgā.
Spriedumu atcēla LPSR prokuratūra 1989. gada 8. septembrī, reabilitēts 1992. gada 30. jūnijā.
P. S. Publikācijā izmantoti Latvijas Valsts vēstures arhīva un Latvijas Valsts arhīva materiāli. Ja jūsu rīcībā ir fotogrāfijas, dokumenti vai kādas citas liecības par draudzes vēsturi, ieskaitot arī atmiņas, lūgums par to informēt, zvanot pa t. 28308513 vai rakstot uz e-pastu: apinis333@inbox.lv. l
Foto: Jēkabpils katoļu baznīcas dārzā 1940. gada 30. jūnijā. Liepājas diecēzes bīskapa Antonija Urbša (centrā) vizitācija. No bīskapa 2. pa kreisi – Aleksandrs Jodovaļķis. Piedalās priesteri, semināristi, draudzes locekļi, baznīcas koris.
Jēkabpils Vēstures muzeja krājuma foto
Publikācija tapusi projekta «Grāmatas «Jēkabpils Romas katoļu baznīcas un draudzes vēsture» manuskripta sagatavošana» ietvaros.
