Jānis Brūveris saimnieko tēva mājās Silavās pie Daugavas, un viņam ir stāsti par makšķerēšanu, zvejošanu un plostu pludināšanu šajā nelielajā likteņupes posmā.
– Šo vietu Kūku pagastā starp Pungas un Ābeļu salām Daugavas labajā krastā sauc par Silavām. No vienas puses to ierobežo Daugavpils šoseja, bet no sāniem – gravas. Te Daugavas krasts ir stāvs. Augšpus Pungas salai un lejpus Rogāļiem tas ir lēzens, bet te stāvs. Silavās ir kādas desmit apdzīvotas mājas, arī jaunas, nesen uzceltas. Vietējie gan ar makšķerēšanu pārāk neaizraujas. Jaunajiem tas vairs neliekas interesanti, bet man te ir ierastās copes vietas, – saka Jānis.
J. Brūvera dzimtās mājas atrodas stāvajā Daugavas krastā, bet lejā pie upes ir vēl saglabājušies plostnieku Druskas kroga pamati. Daugavas posms starp Pungu un Ābeļu salām ir mierīgs, un to kā atpūtas vietu savulaik bija iecienījuši plostnieki. Tie piestāja arī tad, kad krogs padomju laikā te vairs nedarbojās. Reizēm stāvējuši desmit plosti. Jāņa tēvs jaunībā reiz pieteicies vienu plostu izvest cauri Daugavas krācēm, bet uzsēdinājis to uz Ābeļu salas. Tad dabūjis pāri salai laisties no plostniekiem «staroveriem», kas ar mietiem skrējuši viņam pakaļ. Jāņa bērnībā viņa pirmā saskarsme ar Daugavas zivīm bija saistīta tieši ar plostu pludināšanu.
– Pavasarī starp lediem upē peldēja baļķi, kurus Krievijā vai Baltkrievijā nebija paspējuši sasiet plostos. Ūdens līmenis tur strauji cēlās, un baļķi aizpeldēja. Man bija kādi pieci gadi, kad redzēju, ka tēvs un māte pie upes ar ķekšiem tos velk ārā no ūdens. Uzvilku mātes galošas un skrēju skatīties, ko viņi tur dara. Netālu no krasta ūdenī ieraudzīju guļam kaut kādu palielu zivi – raudu vai sapalu, iespējams, bija, lediem griežoties, apdullusi. Gribēju to aizsniegt un izvilkt. Spēru soli ūdenī un iekritu ledainajā ūdenī līdz viduklim. Māte sāka kliegt, lai skrienu mudīgi mājās, un tā arī plikām kājām, galošas pazaudējis, aizskrēju kā velna plēsts. Mazliet vēlāk jau iemanījos ķert auslejas. Ar kaimiņu puiku nogriezām metru garas pīckas un zivtiņas uz viendienītēm ķērām turpat no plostiem. Uz tiem bija visāda draza, un tā bija arī ūdenī, un tās dēļ ausleju tur arī bija pa pilnam. Pusi spaiņa mierīgi varēja pieķert ar smukām zivtiņām. Kad kaut ko no makšķerēšanas rīkiem varēja nopirkt veikalā, sāku ķert raudas. Toreiz jau nevajadzēja nekādus maksteņus vai citas ēsmas, uz parasto slieku ķērās smukas 200–300-gramīgas raudas. Reizēm izdevās noķert arī puskilogramīgas – tās bija tā saucamās dziļuma raudas, kas dažreiz pienāk pie krasta, – stāsta makšķernieks.
.JPG)
Daugavas palienes pļavās Silavās savulaik bijušas divas mājas – krogs un vēl viena, kas saglabājusies līdz mūsdienām. J. Brūveris atceras divas reizes, kad tās pavasarī stāvējušas ūdenī. Pārējās mājas tālredzīgi būvētas augstajā krastā.
Jānis atzīst, ka raudas arī tagad Daugavā ir, bet kaut kas tomēr ir mainījies. Zivju esot mazāk. Iespējams, makšķernieku ir vairāk, iespējams, pie vainas maluzvejnieki vai piesārņojums, bet nav arī tā, ka to būtu pavisam maz. Pretī Silavām Daugavas otrā krastā ir dārzkopības kooperatīvs. Gan jau turienes iedzīvotāji arī ieliek pa «rūtainajam», bet no sava krasta Jānis to nav redzējis. Pie Pungas salas gan kāds vietējais mēdzot ielikt tīklu, bet pēdējā tikšanās reizē viņš esot žēlojies, ka sāpot kājas un šim rūpalam jāmetot miers. Padomju laikā arī silavieši šad tad ielikuši pa kādam tīklam, bet toreiz šie zvejas rīki jau nav bijuši brīvi pieejami. Kaimiņš pat esot mēģinājis tīklus siet pats no kaut kādiem diegiem, bet tie vairāk par vienu sezonu nav izturējuši. Īsti gan silavieši ar maluzvejniecību neesot nodarbojušies, jo vienkārši tam nepieticis laika. Mūsdienās makšķernieki bieži šajā Daugavas posmā braucot ar laivām un velcējot, ar kvokiem ķerot samus. Pats Jānis pie teju pusotra metra liela sama ticis vēl kaut kad «krievu laikos».
– Kurā gadā tas bija, neatceros, bet atceros datumu – 14. augusts. Biju aizņēmies no kaimiņa tādu nelielu dūralmīnija laivu. Viņam tā ir vēl tagad, un ar to zvejojam joprojām. Velcēju pa Daugavas gultni. Dziļums te ir ap sešiem metriem. Man, kā visiem toreiz, bija almīnija spinings un inerces spole. Uz tās bija uztīta 0,5 mm Kļinskas (bija tāda rūpnīca) aukla. Pamatīgs striķis, ar ko varēja zāles un pat kārklus ravēt. Toreiz ar smalkiem rīkiem jau neviens nekrāmējās, jo tādi vienkārši nebija pieejami. Nu, jā, sams pieķērās un sāka mani valkāt te pa straumi, te pret to. Pretī brauca divi puiši laivā un prasīja, kas mani tā valkā. Sacīju, ka kaut kāds monstrs pieķēries. Viens pārkāpa pie manis un ķērās pie airiem. Kaut kā krastā dabūjām. Sams pamatīgi mani bija nokausējis, bet pats arī bija pamatīgi piekusis. Toreiz man vēl bija motocikls «Jawa». Uzsēju maisu ar samu uz bagāžnieka un aizvedu uz pilsētas māju. Tur bija grāvis. Toreiz augusts bija padevies slapjš un grāvis pilns ar ūdeni. Ielaidu samu grāvī, un tas tur kursēja no viena gala uz otru. Visi apkārtnes bērneļi saskrēja skatīties, bildējās ar to. Mani arī kaimiņš nofotografēja. Sams man bija pāri plecam. Diemžēl kaimiņš fotografēšanā bija iesācējs, un miglu bilde vien sanāca. Bet lielāko samu te, cik zinu, kaut kad 70. gados noķēra kaimiņš, vārdā Jānis Salmiņš, kurš vēlāk strādāja par taksistu Rīgā un pazuda bez vēsts. Pie Pungas salas sams gulējis seklumā un sildījies, un Janka tam uzmetis virsū kaut kādu tinu. Sams tajā sapinies un kaimiņš to iecēlis laivā. Bija ap 40 kilogramus smags. Starp citu, bieži dzirdēts, ka salu sauc par Bungu. Pareizi ir ar P, jo pirmās Latvijas republikas laikā tā piederēja cilvēkam, uzvārdā Punga. Par Bungu to iesauca krievi, laikam tā likās skaistāk, – stāsta J. Brūveris.
Vaicāts par citām zivīm, ko šeit, Daugavā, noķēris, Jānis stāsta, ka esot izmakšķerējis kādas trīs mežavimbas. Ne šādas tādas, bet kārtīgas mammas. Tās, protams, pie krasta nenāk, bet uzturas upes vidū. Ticis arī pie kāda šķauņača jeb ālanta. Zutis neviens nav gadījis. Tos senākos laikos ar tačiem esot ķēruši smilšu sērē Daugavas otrā krastā pretī Bungai. Vēdzeles ar rokām Jānis ķēris bērnībā, kad tās dienas laikā slēpušās aiz radzēm. Toreiz Daugavas krasts pie Silavām neesot bijis tik dūņains kā tagad. Kad vēl bijusi koka laiva, Daugavas gultnē ar tādu kā ziemas makšķerīti ķēris jau pieminētās dziļuma raudas. Ziemā lejpus sēkļa jeb gārdiņa, kā to sauc vietējie un kas atrodas apmēram pusceļā starp abām salām, uz pirmā ledus labi ķeroties asari – gan uz bļitkas, gan mormiškas. Pungas jeb Bungas salas galā arī varot tikt pie smukām raudām un asariem. Raudas savulaik ziemā ķertas arī Laukezerā, bet tagad trūkstot kompānijas, un vienam uz ledus kāpt negriboties. Nav jau arī vairs tādas kārtīgas ziemas. Līdakas Jānis ķēris daudz un dikti, bet tādas īstas trofejas nav izvilcis. Lielākā bijusi 4,2 kg, noķerta uz tās pašas 0,5 mm auklas vietā, kur pa gravu netālu no Pungas ietek strautiņš. Savulaik pats taisījis arī vizuļus, lodējis āķus. Kaut kas uz paštaisītiem mānekļiem arī ķēries. Pēdējā laikā spiningošanai gan metis teju mieru – šogad tikai pāris reizes maijā pamētājis, jo pievērsies mierīgākam zivju ieguves veidam.
Nu jau četrus gadus Jānis ir sameties kopā ar kaimiņu, un abi zvejo ar murdu. Protams, tas notiek oficiāli.
– Zvejošana ar murdu mums drīzāk ir hobijs, nekā iztikas avots – ir ar ko nodarboties. Sākumā mums bija tāds vienkāršs murds ar lokiem, bez sētas. Tagad esam iegādājušies modernāku. Kaimiņa dēls pasūtīja internetā. Murds sastāv no ejām un divām kulēm jeb ķeramajiem maisiem, kuros zivis ieiet un ārā netiek. Pa vidu ir sēta. Viens maiss ir ar ieeju pa straumi, otrs – pret straumi. Parasti otrais maiss ir tukšs, jo zivis pārsvarā iet pret straumi. Murdu liekam pirms gārdiņa jeb sēkļa pie zālēm. Pārsvarā tajā ir raudas un līņi. Sevišķi veiksmīgs šogad bija septembris, kad praktiski katru dienu bija pa kādam līnim, dažreiz pat trīs. Vienreiz bija ielīdis 2 kg smags sams, ir bijušas pa kādai līdakai, pa reizei arī zandarts un sapals. Kad ūdens bija silts, katru rītu pārskatījām murdu. Vasarā murds jāskatās katru dienu, jo raudiņas var nobeigties. Sīkās laižam vaļā, tāpat arī zemmēra līņus – neesam jau nekādi badmiras. Pēc noteikumiem zivis tūlīt jānogalina. Mums ir tāds miets ar 25, 50 un 60 cm atzīmēm. Tas tad arī tiek likts lietā. Vasarā praktiski katru dienu murdā kaut kas bija. Kopš 25. oktobra ūdens līmenis Daugavā ir stipri cēlies – iespējams, Krievijā vai Baltkrievijā ir krietni nolijis. Tagad murdu pārbaudām reizi trijās četrās dienās. Nekas vairs tajā nelien, cerība kaut ko noķert ir maza. Līņi, visticamāk, aizgājuši uz ziemošanas vietām pie Pungas salas. Viņiem tur patīk, jo ieplūst svaigs ūdens no Neretas upītes. Murdu ūdenī vēl kādu laiku turēsim, bet, to cilājot, jau sāk salt rokas. Pagājušogad pie murda bija piebraucis un to pārbaudīja arī inspektors. Mums viss bija kārtībā, – stāsta silavietis.
.jpg)
Savulaik Krustpils novads izdeva interesantu tūrisma karti «Daugavas krāces», kurā atzīmētas un aprakstītas ne tikai krāces, bet arī salas, atvari, akmeņi un citi dabas objekti. Tajā var, piemēram, uzzināt, ka posms starp Pungas (Bungas) un Ābeļu salu saucas Drauskas (arī Draukas, varbūt arī Dravkas) plasa.
Netālu no Silavām Daugavā ietek Nereta. Uz upītes ir mazā HES. Jānim, kas savulaik bijis Vides aizsardzības kluba biedrs, ir arī savs viedoklis par to: – Ekonomiski mazajām HES lielas jēgas nav – saules baterijas tagad var saražot daudz vairāk elektroenerģijas. Dabai gan tās lielu postu ir nodarījušas, aizšķērsojot zivju migrācijas ceļus. Kādreiz raudas pavasarī pa Neretu gāja nārstot uz pārplūdušajām Vīpes pļavām, bet tagad HES priekšā. Kāds jau uz to nopelnīja. Ļoti ceru, un man šķiet, ka mazajām HES agri vai vēlu pienāks gals.
Runājot par makšķerēšanu, Jānis uzsver, ka galvenais ir pacietība. Reiz Jēkabpilī saticis vecu paziņu. Tas «Progresā» nopircis vīna pudeli un aicinājis turpat Daugavas krastā to uz tikšanos iztukšot. Turpat netālu makšķerējis čigāns. Kaut ko turpat pie krasta iemetis iebarošanai un ātri vien izvilcis šķaunaci. Pēc brīža arī otrais bijis krastā. Bet trešais pieķēries lielāks un tik viegli nav devies rokā. Makšķerniekam pacietības pietrūcis, un viņš zivi aši vilcis krastā. Jānis saucis, lai nesteidzas un vispirms to nokausē, bet copmanis nav klausījis, un steiga izspēlējusi ļaunu joku – šķaunacis norāvies. «Eh, dodiet man arī uz kreņķiem ieraut», lūdzies čigāns. – Lai šis mazais pastāstiņš ir par mācību visiem zivju tīkotājiem, – smej Jānis Brūveris.
Publikācijas tapušas projekta Nr. 23-00-S0ZF04-000009 «Sabiedrības informēšana un izglītošana par zivju resursu racionālu un saudzīgu izmantošanu, pētījumiem, aizsardzību un pavairošanu, veidojot tematisku publikāciju ciklu Jēkabpils reģionālajā laikrakstā» ietvaros.
Kalnajānis
Tie plostnieku un makšķernieku stāsti bija dzirdami visas Daugavas garumā, bet nu jau paliek maz to stāstītāju. Jaunai paaudzei citas nodarbības .
Punga???
Mans tēvs, kas dzimis 1910.gadā, visu savu mūžu nodzīvojis tajā apkārtnē, bijis kaislīgs makšķernieks, ne reizi nepieminēja tādu Pungu. Vienmēr runāja tikai par Bungu. Daži kaimiņi arī brīnās un neko tādu nav dzirdējuši. Būtu interesanti uzzināt, vai ir kāds oficiāls dokuments, kas Jāņa teikto apstiprina, jo līdz šim nekas tāds nebija dzirdēts.
Fredis
Gan jau kādos arhīva dokumentos var rast skaidrību. Sarunu valodā 'P' un "B' bieži vien praktiski ir neatšķirami un pat jāpārjautā vai pareizi saprasts.
ordinary guy
Pats raksta autors putrojas, rakstot te Punga, te Bunga.