«Plāni mums ir vareni, gluži kā Napoleonam,» atzīst Asares pagasta saimniecības pārzinis Māris Ozoliņš. Pirmie darbi jau ir iesākti, daudzi – vēl tikai iecerēti, lai vieta, kura nes agrākās muižas vārdu, būtu pievilcīga gan dzīvošanai, gan atpūtai.
Māris atzīst, ka laukiem jākļūst mūsdienīgākiem un, lai tas notiktu, jābūt sakārtotiem ceļiem. «Šogad pavasaris bija nepateicīgs un ceļi līdz ar to grūti izbraucami. Prieks, ka 2025. gadā tiks uzliets asfalts līdz Asarei. Gribējām līdz Ancenei, kas mums ir tāds viedais ciems, kur sakoncentrējušies lielākie zemnieki, taču šo mūsu vēlmi «Latvijas valsts ceļi» neatbalstīja, jo tur nav administratīvās pārvaldes. Nu, ja nonāks līdz Asarei, tad tos sešus kilometrus būs iespēja sakārtot citu gadu,» viņš optimistiski raugās nākotnē.
Par saimniecības pārzini Asares pagastā Māris Ozoliņš sāka strādāt pagājušā gada februārī. «Esam izkopuši parku. Sakārtojām puķu dobes. Atjaunojām un no jauna izbūvējām celiņus, nomainījām segumu. Izveidojām koku stādījumus. Augļu klēti uzprišinājām – ielikām logus, notekas, vēl plānoti citi darbi, lai būtu skaistāk. Pretī tautas namam sakārtotas bijušās smēdes drupas. Plānojam tur ierīkot nelielu autostāvvietu, lai tad, kad apmeklētāji atbrauc uz pasākumu, mašīnas nav jāliek uz ceļa. Ir jauni soliņi un atkritumu urnas un iecere parkā pārvietot atpūtas zonu, bērnu laukumiņu, padarot to mūsdienīgu,» viņš stāsta.
Muižā, kuru ieskāva mūra žogs, dzīvots un arī strādāts ar vērienu, tajā bija nodarbināti apmēram 500 strādnieku. Muižas laikā darbojās spirta brūzis, kas pastāvēja arī padomju laikā. Savukārt iepretim kungu mājai slējās ģērētava. Muižas ēka nodega 1927. gada ziemā. Bija grūtības salā sagādāt ūdeni, tāpēc arī neizdevās ēku glābt. Kāda īsti izskatījās kungu māja, ir saglabājies visai maz vizuālu liecību un aprakstu. «Pēc ugunsgrēka pagrabi vēl tika izmantoti, vietējie iedzīvotāji tos lietoja savām vajadzībām, bet padomju laikā vairs ne,» saka M. Ozoliņš. Kungu māja šobrīd tiek rekonstruēta, izmantojot mūsdienīgās tehnoloģijas: ar datorprogrammu palīdzību. Zāle ar augstiem griestiem, oranžērija... Vairāk gan nākas paļauties uz savu iztēli, jo visu pirms gandrīz simts gadiem paņēma uguns. Un, ko nepaņēma uguns, to iznīcināja laiks.
Ir tāds ne īpaši pievilcīgs stūrītis 1,1 hektāra platībā, it kā parka teritorijā, bet savulaik nonācis privātīpašumā. «Gribētos atgūt to zemes gabalu, kuru varētu sakārtot, un tas ir kā dadzis acī, jo šobrīd cenšamies saglābt to, kas vēl glābjams. Gribas sakopt, vairāk piesaistīt tūristus gan ar muižu, gan parku,» klāsta saimniecības pārzinis. Netālu ir klusa, nomaļa vieta, kur muižkungam bija savs namiņš Tempļa kalniņā, 400 metrus no muižas mājas. Neliels meža pudurītis, četri hektāri. Skaista vieta, muižkunga laikā tur bija arī vairāki dīķīši, pie kuriem atpūsties.
Arī mūsdienās, tāpat kā senāk, šī ēka tiek izmantota, lai pārvaldītu, tiesa, ne muižu, bet pagastu.
Joprojām ir saglabājusies pārvaldnieka māja. Tur dzīvojis šerps pārvaldnieks, vārdā Gross, kurš izrīkojis strādniekus. Šobrīd ēkā izvietota pagasta pārvalde un bibiotēka. Blakus ir kalpu māja, un turpat, tajā pašā ēkā, tikai citā ieejā, turēti kungu zirgi. Saglabājušās tā laika zirgu barošanas siles. Netālu ir bijusī augļu klēts, gar kuru iestādītas liepas. Tur ir doma izveidot informācijas centru. Kādreizējā dārznieka namiņā iekārtota muzeja ekspozīcija. Viss, ko M. Ozoliņš atrod, tiek nogādāts šeit ar domu, ka varēs iekļaut ekspozīcijā. Ir lietas, kas atrastas šeit, un ir eksponāti, ko atnesuši iedzīvotāji.
«Patlaban mums nav tādu līdzekļu, lai, piemēram, atjaunotu lapenīti, bet zinu, ka reiz būs. Aprakstos par muižu minēts, ka bija vairākas lauces, taču pagaidām esmu atradis tikai divas. Vēl rakstīts, ka bija 5–6 vārti, bet kur… Ļoti daudz gribas izdarīt, lai Asarē būtu dzīvība un rosība!» uzsver Māris Ozoliņš.
Asares muižas pils, kas 1749. gadā celta neogotikas stilā, nodega 1927. gadā, kad tajā darbojās lauksaimniecības skola.