25. martā atceramies traģisko un neatgriezenisko dienu latviešu tautas vēsturē: 1949. gada 25. marta masveida deportācijas. Tās skāra ap 44 tūkstošiem cilvēku, to vidū 11 tūkstošiem bērnu.
Jēkabpilī visā šīs dienas garumā pie pieminekļa politiski represētajiem lēnā garā plūda un pulcējās pamatā gados vecāki ļaudis ar ziediem rokās – gan divatā vai pa vienam, gan pulciņos. Tos, kam bija grūti paiet, balstīja līdzgājēji.
Pirmspusdienā Krustpils evaņģēliski luteriskajā baznīcā risinājās svinīgs dievkalpojums, bet vēlāk pie pieminekļa represiju upuriem notika piemiņas brīdis. Pasākumu vadīja Jēkabpils tautas nama pasākumu organizatore Viktorija Tjukova, bet uzrunu starplaikos dziedāja mūzikas pedagoģes Sandras Bondares vadītā Jēkabpils valsts ģimnāzijas vokālā grupa «Horizontāle». Dziesmas bija izvēlētas no to gadu repertuāra un raksturoja cilvēku ciešanas, tautas likteņgaitas.
Savā uzrunā Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs Raivis Ragainis akcentēja, ka 25. marts ir diena, kura salauza likteņus, tradīcijas, izpostīja ģimenes. Nav nevienas dzimtas Latvijā, kuru kaut kādā mērā nebūtu skārusi šī ļaunā diena.
– Mūs māca piedot, neturēt ļaunu, bet mūs māca arī neaizmirst, lai atcerētos, kas un kā ir bijis, lai tas vairs nekad nenotiktu, – atgādināja priekšsēdētājs.
Sēlpils iecirkņa prāvests, Krustpils evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Ēvalds Bērziņš uzsvēra, ka katru gadu pieminam šo dienu kā dziļu sēru brīdi. Taču drīz būs klāt arī Lielā Piektdiena – liela sēru diena. Abas nes vienu vēsti – ka kādi ir gribējuši izstumt taisnību no sava vidus. Lielā Piektdiena liecina par to, ka ir gribēts izstumt pašu taisnības Dievu, bet 25. marts ir mēģinājums izstumt daļu tautas un taisnības prom mūsu zemē.
– Svētīgi tie, kas cietuši taisnības dēļ, – sacīja mācītājs. – Jā, šī svētība nav viegla. Viņi aizstāvēja to, kas Dieva dots un nolikts latviešu tautai. Bet piemiņa tomēr ir arī gaiša, jo mūsu brāļi ir skaidri novilkuši Latvijai Dieva doto robežu. Deportācijas upuri – tie ir varoņi, kas apliecināja tautas robežas.
Ē. Bērziņš apliecināja, ka Lielā Piektdiena savukārt ir motivācija cīņai pret dvēseļu ienaidnieku. Tā atgādina Latvijas tautai un valstij par Dieva esamību, kas nav tālu no mums. Tepat klāt.
Jēkabpils novada Kultūras pārvaldes direktora vietniece Laura Aišpure latviešiem piedēvēja trīs galvenās īpašības: izturību, spēku, drosmi.
– Kad biju pusaudze, vecmāte man stāstīja dažādus stāstus no savas pagātnes, – atceras Laura. – Tikai tagad, kad viņas vairs nav, bet es esmu pieaugusi, tā īsti apzinos šo stāstu patieso vērtību. Vecmātei toreiz bija tikai deviņi gadi, kad ģimene no izsūtīšanas slēpās mežos. Atceros viņas acu skatienu brīdī, kad to stāstīja. Dmāju, kāds tas bija toreiz, izmisumā slēpjoties? Viņai paveicās. Bet cik daudz bija cilvēku, kam nepaveicās! Šodien mums jābūt pateicīgiem, jo nezinām, kas notiks rīt. Veltīsim laiku tuviniekiem, uzklausot viņu stāstus, kamēr viņi ir šajā saulē. Mums ir dota izvēle. Citiem tādas nebija.
Latvijas Politiski represēto apvienības Jēkabpils nodaļas vadītāja Gaida Rautiņa runāja par milzīgo patvaļu, kas notika pirms 74 gadiem. Izpostītās sētas, konfiscētā manta, kas gadiem smagā darbā sagādāta, sagrautas gadsimtu gaitā koptās tradīcijas. Pašreizējie notikumi Ukrainā liecina, ka vēsture atkārtojas. Jau otro gadu tiek bombardēti civilie objekti, iet bojā cilvēki.
– Aicinām ikvienu kopt un sargāt savu zemi, – tā G. Rautiņa.
Pēc pasākuma tā dalībniece Velta Briedīte BD pastāstīja, ka viņa šos atceres brīžus apmeklē katru gadu. 1949. gadā mācījusies Dignājas pamatskolā, kad kādas mācību stundas laikā atvērušās kabineta durvis un vairākiem viņas klasesbiedriem likts iziet. Dzīvus atgriežamies ne Velta, ne citi viņus vairs nav redzējuši.
Tajā pašā dienā Vēstures muzejā Krustpils pilī visi interesenti varēja aplūkot fotogrāfes Mētras Štelmaheres-Daumes izstādi «Mēs atgriezāmies», kas ir veltījums tiem, kuri, piedzīvojot ciešanas izsūtījumā, atgriezās Latvijā. Mētra šos cilvēkus fotografējusi 2017. gada martā, aprīlī, un portretos redzamie ir izsūtījumā dzimušie bērni vai arī paši bijuši izsūtīti, vēl mazi esot. Portretos Mētra iedzīvinājusi šos cilvēkus kopā ar lietām, ko viņi atveduši no Sibīrijas, vai kopā ar tiem priekšmetiem, kas raksturo viņu profesiju vai nodarbošanos. Šīs lietas tiek glabātas kā atgādinājums par tiem tālajiem, bet smagajiem un nežēlīgajiem gadiem, un ar katru saistās savs stāsts. Piemēram, ermoņikas, baznīcas dziesmu grāmata, krelles, rokaspulkstenītis, tautastērpa aube, nazītis, fotoaparāts un daudz kas cits. Portretos redzamie cilvēki ir gan no Jēkabpils novada, gan no Kokneses, Ilūkstes, Daugavpils, Līvāniem u.c.
Izstādi muzejā var apskatīt līdz 30. aprīlim.
Dažādi atceres pasākumi un piemiņas brīži politiski represētajiem notika daudzviet Latvijā, tostarp arī citviet mūsu novadā.
Jautājums
Jēkabpils ģimnāzijā atvērta vakarskolas klase? Foto tā izskatās.
atbilde
Jā, tā mir. Vai nezināji ? Tu noteikti vari pieteikties, noderēs.