Uguns liesmiņas, kas sašķeļ tumsu un ir kā neredzama saikne starp pagātni un tagadni, aizvadītās nedēļas nogalē dega arī Jēkabpilī pie tautas nama.
Tās bija ugunis, kvēlojošs ugunskurs barikāžu dienu piemiņai, kas izgaismoja tumsu, kas simboliski ir ne tikai noslēpumaina, bet arī draudīga. Tas bija Jēkabpils tautas nama organizēts pasākums, un apkārtne, nama logi bija izgaismoti sarkanbaltsarkanās krāsās, izgaismotas arī latvju zīmes uz nama pakāpieniem. Pasākumu bija organizējusi tautas nama administrācija, par noformējumu rūpējās Estere Bizauska, bet barikāžu atceres pasākumu vadīja Vikto-rija Tjukova.
Viņa sveica visus klātesošos, uzsverot, kas «šovakar ar atmiņu stāstiem, dziesmām un tēju rokā pieminēsim 1991. gada barikāžu aizstāvjus, kas veicināja mūsu valsts neatkarības ceļu.» Savus dzejoļus, veltītus šai tēmai, lasīja Artūrs Turkupolis.
Darbojās brīvais mikrofons, katrs varēja pieiet klāt un pateikt visu, ko vēlas – gan par tām dienām, gan to, kas notiek šodien. Runāja bijušais tautfrontietis, skolotājs Jānis Svilpe. Viņš atcerējās to, kā toreiz dažāda tehnika no Jēkabpils devās ceļā uz Rīgu. J. Svilpe bija tajā grupā, kas sargāja TV torni.
– Mēs kā tautas sargi esam jau četrās paaudzēs, un visi bijām un esam Jāņi, – stāstīja J. Svilpe. – Viens Jānis pabija Nāves salā, vēl viens – Lielajā Tēvijas karā, es pats barikādēs, bet dēls – Latvijas sardzes pulkā.
Brīvo mikrofonu izmantoja Gunārs Avotiņš, Juris Dzenis un citi. Tautas nama direktors Aigars Godiņš uzsvēra, ka ir jau pagājuši 33 gadi, un šodien pat vairāk nekā citu gadu nepieciešams sargāt un pieminēt šos vēsturiskos mirkļus, jo «pasaules kontekstā redzam, cik trausla ir brīvība.»
– Katru gadu esam organizējuši šo pasākumu, un to darīsim arī turpmāk. Šajos pasākumos esam rādījuši filmu par Atmodu, piedalījies Dainis Īvans. Man ir dziļa pārliecība, ka tas ir jādara, un tas sēj nākotnes sēklu, veido nākotnes saikni, – uzsvēra direktors.
Pie ugunskura bija pulcējušies barikāžu dalībnieki, jaunsargi, zemessargi un citi interesenti, bija atnākušas māmiņas ar maziem bērniem pie rokas vai ratiņos. Dziedāja «Kreicburgas ziķeri», kas bija dziedājuši arī tālajā 1991. gadā Rīgā pie Ministru Padomes, Augstākās Padomes ēkas, TV tornī dziesmas «Te, kur ozoli, zaļo zemzari», «(..) mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos», «(..) klusa klusa tēva sēta». Šīs dziesmas liecināja par to tālo noskaņu toreiz, bet kas ir katra sirdī arī šodien. Pie ugunskura ikvienam bija iespēja brīvi sarunāties, dalīties savās atmiņās un tagadējas izjūtās.
Pie ugunskura, kā minēts, bija pulcējušies gan Zemessardzes pārstāvji, tostarp veterāni, gan instruktores Ilutas Bērziņas vadībā jaunsargi no Jēkabpils Valsts ģimnāzijas, 2., 3. vidusskolas, tehnikuma. Viņi labprāt atbildēja uz BD uzdotajiem jautājumiem. Normunds no Jēkabpils 2. vidusskolas sacīja, ka viņu jau no bērnības interesējis nacionālais jautājums. Toms no tās pašas skolas stāstīja, ka viņa radinieki arī bijuši zemessargos, lai aizstāvētu savu zemi, un līdzīgas atbildes. Visi viņi uzsvēra, ka atrodas šeit no brīvas gribas, un militārais dienests un dzimtenes aizstāvība ir viņu sirdslieta.
– Pie atmiņu ugunskura tiekas dažādas paaudzes, – tā BD sacīja bijušais tautfrontietis, fotogrāfs Jānis Lācis. – Pagājusi 33 gadi, un mēs katrs tiekamies savā laikā un vietā. Te tagad atnāk bērni un mazbērni tiem, kas toreiz piedalījās barikādēs. Tā ir paaudžu pēctecība. Mēs aizstāvējām savu neatkarību, gribējām likvidēt okupāciju, bijām īsti latvieši un ar to lepojamies. Vēl joprojām mums draud agresorvalsts. Ir jābūt gatavam visam, un te nu ir vajadzīgas vēstures zināšanas, patriotisms un laba apņemšanās.
Patriots
Kur mūsu novada visi deputāti? Kāpēc neapmeklē šo pasākumu? Jau 18. un 11.novembrī nebija manāmi deputāti. Naudu dalīt prot,bet tas arī viss.
Fakts
viņi tikmēr uzdzīvo krogos un domā, kā vēl vairāk uztaisīt otkatus
Fredis
Tāda kopā būšana ir vajadzīga, ir vajadzīgas atmiņas par notikumiem un konkrētiem cilvēkiem.
Nav ne jausmas par tavu famīliju
Mūžīgie kapusvētki..
Juris
Biju pasākumā, nekas nav ko iebilst, valdīja patīkama gaisotne, bet uguns jau ir viena no četrām mūžīgajām stihijām.
Jevdokijs
Pareizi, Pēc tam visiem kopīgi vajadzēja iemērcēties Daugavas maigajos ūdeņos un pastāvēt ziemeļvējā.
Juris
Tu zini, ka tas nav nekas īpašs vai neiespējams. Sen atpakaļ vēl dienējot pad-armijā tā arī nācās darīt, pēc tam gan bija jāskrien pilnā ekipējumā, tiesa, Daugavas ūdeņi tie nebija. Tagad uz kaut ko tādu neparakstītos, pietiks ar atmiņām. :))