«Jēkabpils novada spēks ir motivētie iedzīvotāji, kuri darbojas ar lielu aizrautību un sirsnību. Apmeklējot Jēkabpils Agrobiznesa koledžu, ar prieku uzklausīju jauniešu redzējumu par norisēm valstī un pieredzēju Valsts aizsardzības mācības nodarbības. Savukārt saruna ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darbiniekiem apliecināja, ka iekšlietu sistēmas atalgojuma sadalei ir jābūt taisnīgākai, proporcionālākai. Lai gan arī Jēkabpils reģionālā slimnīca saskaras ar kvalificētu speciālistu trūkumu, tā sistemātiski šo jautājumu risina, vienlaikus nodrošinot kvalitatīvu daudzprofila neatliekamo palīdzību,» – tā Valsts prezidenta kancelejas mājaslapā pēc vizītes Jēkabpils novadā sacīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Vizītes laikā BD bija iespēja uzdot prezidentam jautājumus par aktuāliem tematiem.
– Pašvaldības ziņo par līdzekļu trūkumu 2024. gada budžetā, un dažas pat apgalvo, ka pietrūks naudas pamatfunkciju izpildei. Jēkabpils novads gan nav tik kritiskā situācijā, bet Daugavas dambja stiprināšanas projekts prasa lielus ieguldījums, kas piepilda kredītportfeli, mazinot iespēju aizņemties. Šādi apstākļi un finanšu tūkums var radīt situāciju, kad pašvaldībām nākas atteikties no investīciju projektiem infrastruktūras jomā, turklāt vairāku gadu perspektīvā. Kāds varētu būt iespējamais risinājums?
– Es nupat tikos ar Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāju, un es esmu runājis gan ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri, gan premjerministri, gan bija tikšanās ar finanšu ministru, un man šobrīd ir apstiprinājums, ka tiešām tā situācija ir atrisināta. Ir arī diskutēts par to, kas gan nebūs vienkāršākais risinājums, kas tagad būs jārisina gan valdībai, gan pašvaldībām par to, vai nav pienācis laiks pārskatīt visu pašvaldību finansēšanas sistēmu, jo pašvaldības ir ļoti dažādas. Ir pašvaldības, kam naudas pietrūkst, un ir tādas, kurām finanses ievērojami nāk klāt. Par finansēšanas izmaiņām diskutē, bet ir jautājums, vai līdz tam nonāks vai tomēr nē. Es labi zinu, ka pašvaldības ļoti ātri sašķelsies. Pašvaldībām jau tagad ir bijuši dažādi viedokļi. Nauda daudz ko nosaka, un paēdušais izsalkušo nesaprot. Tāpēc es nevarēšu atbildēt par vairāku gadu perspektīvu, ņemot vērā to, ka es dzirdu, ka būs diskusija par to, kā to sistēmu labot. Bet esmu guvis informāciju no atbildīgām amatpersonām, tajā skaitā arī no Pašvaldību savienības priekšsēdētāja, ka pamatfunkcijas, visas tās, ko pašvaldības sniedz iedzīvotājiem, tiks nodrošinātas. Tālāk būs grūtāk, jo ir zināmas tendences. Mēs diezgan daudz par to runājām arī šodienas vizītē ar domes deputātiem, arī Jēkabpils slimnīcā. Arī citur, kur esmu tagad braucis pa novadiem vai ticies ar aizsardzības, iekšlietu, veselības, izglītības sistēmas vadītājiem, problēma numur viens pat vairs nav nauda, bet tas, ka katastrofāli trūkst cilvēku – mediķu, skolotāju, policistu. Armijā, kur tradicionāli ir labāks atalgojums nekā iekšlietu sistēmā, arī nav cilvēku. Mēs viņus vienkārši nevaram dabūt. Te nevar sagaidīt, ka kāds uzburs skaistu ainu, ko mēs darīsim. Te būs jāliek galvas kopā un jādomā, kā no šīs situācijas tikt vaļā, vai nu tā būtu pašvaldību finansēšana vai akūts personāla trūkums. Kāpēc ir šīs problēmas? Nu paskatieties uz mūsu dzimstības bedri deviņdesmitajos. Mēs tikai tagad sastopamies ar to situāciju, kad dzima tie, kam ir 22 līdz 30 gadi. Kuros gados viņi dzima – tas notika trakajos deviņdesmitajos. Un kas notika 2008. un 2009. gadā, kad bija vēl viena bedre? Jūs labi zināt, ko piedāvā viens otrs tautsaimniecības eksperts: vedam iekšā darbaspēku. Vai mēs varam vest te iekšā šobrīd nekontrolētā veidā? Nevaram, drošības situācija to neļauj. Risinājumi nebūs vienkārši. Risinājumi nebūs tā, ka es tagad atbraukšu un pateikšu, ka Jēkabpilij izmaksāsim tik vai tik.
– Vai izmaiņas pašvaldību finansēšanas sistēmā var notikt jau ar nākamo gadu?
– Par to diskutē, un vai vispār līdz tam nonāks, bet ir skaidri redzams, ka Austrumlatvijā un vēl vienā otrā Latvijas novadā gan demogrāfiskā situācija, gan situācija, kas skar finanses, ir diezgan bēdīga. Un, jā, tā ir tā novadu nevienlīdzība, jo ir novadi, kas saņem ļoti labu naudu šobrīd klāt, tāpēc, ka cilvēki uz turieni pārceļas. Mēs par to daudz runājām ar Jēkabpils novada domes priekšsēdētāju, kā ieinteresēt cilvēkus palikt? It kā infrastruktūra ir. Bet es biju arī Jēkabpils Agrobiznesa koledžā un pajautāju jauniešiem, cik plāno palikt un cik braukt prom? Un tās rokas uz vienu un otru jautājumu tika paceltas aptuveni vienādā skaitā. Tā nav sliktākā situācija. Es esmu bijis novados, kur vairums paceļ roku par došanos prom. Ja jautā, kāpēc, ne vienmēr tas ir naudas jautājums. Tur ir runa par profesionālās izaugsmes iespējām, studijām, par iespēju strādāt savu sirdsdarbu. Tur ir ļoti daudz dažādu jautājumu. Un tieši tāpēc esmu izveidojis tā saucamo valsts konkurētspējas komisiju, kur mēģināsim domāt par konkrētiem priekšlikumiem, ko piedāvāt valdībai. Paņems vai nepaņems, vai sabiedrībai tie patiks vai nē, tas arī ir jautājums. Man varbūt Rīgā šķiet, ka tās ir brīnumzāles, bet te man pateiks: ej trīs mājas tālāk.
– Kad diskutēja par novadu apvienošanu, tika solīts, ka rezultātā apvienotās pašvaldības būs turīgākas, nu ir pavisam cita situācija, kas iezīmējās jau pirms kara darbības izraisītās krīzes. Cilvēki ir neizpratnē un sašutuši.
– Vai nav tā, ko man ir teikuši arī pieredzējuši paš-valdību vadītāji, ka tajā brīdī, kad sāka apvienot, sāka skatīties, ko katrs ir darījis, tad pēkšņi bija redzams, ka tas, kas bija labi nelielam novadam, lielajam vairs nestrādā.
– Lūdzu, komentējiet situāciju ar izglītības reformu visā spektrā no skolu reformas līdz augstākās izglītības reformai. Šobrīd skolu reforma ir uz pauzes. No «augšas» nav signālu, un līdz ar to arī pašvaldības iepauzē ar lēmumu pieņemšanu. Bet pedagogus un vecākus visvairāk uztrauc neziņa. Informācijas nav, un nu ir skaidrs, ka pedagogu algu izmaiņas nav nesušas cerēto algu pielikumu, un tiek meklēts, kas pie tā vainīgs.
– Mums ir tāda ļoti sarežģīta situācija. Valdība nupat atlika skolu tīkla diskusiju vēlreiz, jo varbūt ir labāk atlikt, nekā pieņemt lēmumus, par kuriem visi tad saķer galvas. Cik esmu devies pa novadiem un pilsētām un runājis gan ar skolotājiem, gan pašvaldību vadītājiem, es arvien vairāk nostiprinu pārliecību, ko gribu nodot arī valdības sievām un vīriem, ka laikam tomēr vienu «Excel» tabulu uztaisīt nevarēs, un katrs novads būs jāvērtē atsevišķi. Jēkabpils novadā, ja salīdzina, piemēram, ar Dienvidkurzemes novadu, situācija ir pat daudz labāka. Tā problēma ir, ka laikam nevar paskatīties tikai uz vienu kritēriju, kaut vai izglītības kvalitāti, nepaskatoties uz ceļiem, uz autobusu satiksmi, uz to, kā bērns nokļūs skolā un vēl uz citām vietām. Ar izglītības ministri un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministri esam par to runājuši. Atkal runāsim ar premjeri un finanšu ministru. Es saprotu, ka tā izpratne pamazam aug. Ko es labprātāk redzētu, ka būtu vairāk reģionālo vizīšu, lai gan šīs un arī iepriekšējās valdības ministri ir bijuši pašvaldībās, lai būtu vairāk sapratnes un atteikšanās no tādām stereotipiskām lietām.
Ar augstskolām ir vēl interesantāk. Visas augstskolas saprot, ka kaut kādā veidā spēki būs jāliek kopā. Tajā pašā laikā pat vienas augstskolas ietvaros, kad nonāk līdz fakultāšu apvienošanai: ak, dievs, kas tur notiek par iekšējām cīņām! Jo ir taču tradīcijas. Būšu, piemēram, beidzis Vēstures un filozofijas fakultāti, bet tādas vairs nebūs. Sāp? Sāp. No otras puses, vai tas ir izšķirošais, ja man teiktu, ka Latvijas Universitāte, Stradiņa Universitāte vai Rīgas Tehniskā universitāte atgriezīsies labāko augstskolu tūkstotī un kvalitāte kāps uz augšu, tad es būtu gatavs to pieciest? Bet nelaime jau ir tā, ka it kā daudzi saka, ka zinām paši labāk, kā tikt galā, bet mēs visu laiku krītam. Un tad parādās vēl viena problēma, ka jaunieši, kad paskatās, kur studēt, vai Latvijas augstskolās vai doties ārpus Latvijas, kaut vai uz Tartu vai kādu Skandināvijas universitāti, viņi izvēlas aizbraukt un tur arī paliek. Un tas vairs nav tikai augstskolu jautājums. Tas, patiesību sakot, ir mūsu nākotnes jautājums. Bet tām reformām, man gan nepatīk vārds «reforma», es labāk saku «pārmaiņas», tām jābūt ļoti, ļoti saprātīgām un samērīgām. Nevar, kā kādreiz darījām, viss – nogriezām, un tad esam paši ar sevi ļoti apmierināti, un tikai uz priekšu. Tas jādara, katru atsevišķi skatoties – gan skolu, gan augstskolu.
– Vai tas nozīmē, ka tiks atliktas ne tikai diskusijas par skolu reformu, bet arī pati reforma nenotiks plānotajos termiņos, jo to faktiski vairs nevar paspēt?
– Es nevaru iedomāties, kā to varētu paspēt izdarīt, un domāju, ka to nevarēs. Mēs par šiem jautājumiem runājam, un cik ir tās iespējas ietekmēt šo procesus caur sarunām, caur publiskiem mudinājumiem, mēs arī mēģinām teikt, ka viens gads tur neko ļoti neizšķirs, bet varbūt tās pārmaiņas tad var būt sapratīgākas un mērenākas.
– Kur tad, jūsuprāt, ir pazudušas skolotāju algas? Vai pašvaldības vainīgas?
– Kad es runāju ar izglītības ministri, Ministru prezidenti, ar finanšu ministru, ar Pašvaldību savienības vadītāju, vēl ar vienu otru ministru, kas atbild par šīm lietām, tad tiešām jāsaka, ka esam tādā klasiskajā latviskajā fāzē. Vispirms noveļam visu viens uz otru, tad paziņojam, ka visi citi ir vainīgi, tikai ne es, un, kad tā fāze ir beigusies, tad sāk meklēt risinājumu. Es ceru, ka mēs beidzot būsim tajā risinājuma fāzē, kur to problēmu atrisinās, jo es tiešām neuzskatu, ka ir pamatoti un taisnīgi solīt skolotājiem, ka būs algas pielikums, kura nav. Kaut gan, jā, tur bija stāsts par slodžu izlīdzināšanu un par visu pārējo, bet visi – sabiedrība un skolotāji – bija sapratuši, ka būs algu pieaugums. Man ir tiešām rādījuši uz pašvaldību pusi, ka tās ir paņēmušas nost savu naudu, ko tās ir savulaik maksājušas klāt, jo ir ienākusi papildu valsts nauda, ar ko tad to kompensēja. Tas ir viens variants. Otrs ir, ka pašvaldību nauda ir aizgājusi pirmsskolai un faktiski pārdalīta no skolas. Pēc tam, kad būsim noskaidrojuši, kurš ir vairāk vainīgs, tas jautājums būs jāatrisina, un – jo ātrāk, jo labāk. Es «sēdēšu» uz šīs tēmas, un katru reizi, kad satikšos ar amatpersonām, to atgādināšu. Tie virsraksti par manu viedokli bija varbūt par skaļu, ka runa ir par pazudušu naudu. Es ne tik daudz naudu meklēju, jo man nav šaubu, ka nauda nav nozagta, bet sadalīta un pārdalīta.
– Veselības ministrs Hosams Abu Meri, apmeklējot Daugavpils reģionālo slimnīcu, minēja iespēju, ka Daugavpils un citas reģionālās slimnīcas varētu pārņemt valsts. Ir vispārzināma reģionālo slimnīcu, un ne tikai, smagā finansiālā situācija, speciālistu trūkums un garās rindas uz izmeklējumiem un pie speciālistiem. Jēkabpils reģionālā slimnīca nav izņēmums. Turklāt tā sanācis, ka, mainoties poliskajai varai, pašvaldībā trīs reizes mainīta slimnīcas valde. Vai reģionālo slimnīcu nonākšana valsts pārziņā var būt risinājums?
– Mēs par finanšu jautājumiem ar Jēkabpils slimnīcas vadību nerunājām. Mēs daudz runājām par speciālistu piesaisti. Un tas ir tas, ko es teicu sākotnēji, ka visās nozarēs ir darbinieku trūkums. It kā jau bezdarbs ir, bet daudzi gan teic, ka tas ir pa nullēm, jo ir noteiktas cilvēku kategorijas, kas nestrādās. Tas ir viens jautājums. Bet, jā, mēs ar veselības ministru pirms kādām divām nedēļām šo jautājumu apspriedām. Viņš informēja, ka dosies uz reģionālajām slimnīcām un tiksies ar personālu, un viena no idejām, par ko viņš ir sācis domāt, ir par visu reģionālo slimnīcu pārņemšanu valsts pārziņā. Ja tas spētu atrisināt veselu rindu birokrātijas, kas nav mazums, ja tas spētu palīdzēt uzlabot pārvaldību, tad jā. Lai gan pārvaldības forma jau pati par sevi neko daudz nemainīs, ja ir kaut kādas problēmas. Bet jautājums par reģionālo slimnīcu pārņemšanu ir apsverams, ja mēs redzam, ka tas palīdz uzlabot pārvaldību.
Bet tad ir jautājums, kādā veidā pašvaldības tomēr saglabātu savu kaut kāda veida ietekmi, jo šobrīd pašvaldības ļoti daudz dara, lai speciālisti tiktu piesaistīti. Par ko, starp citu, Rīgas slimnīcu vadītāji sūdzas, ka viņu speciālistam novada vai reģionālajās slimnīcās sola maksāt vairāk. Bet ir pakalpojumu minimums, kas pēc iespējas ātrāk jānodrošina iedzīvotājiem, un tad gan slimnīcas vadītājam, gan pašvaldības vadītājam ir būtiski, lai tas dakteris būtu pieejams. Varbūt, ka speciālistu nonākšanu reģionālajās slimnīcās valsts pārvaldība varētu kaut kādā veidā uzlabot, bet tad jāsaprot, kādā veidā tas ārsts būs pieejams. Mēs esam situācijā, kad varam par to visu diskutēt ilgi, līdz saprotam, ka vai nu mēs kaut ko darām, vai nē, bet nekad nebūs ideāla risinājuma. Manuprāt, doma par reģionu slimnīcu pārņemšanu ir apsverama, bet tā vēl ir tikai pašā sākumā. Te tiešām ir jāuzklausa gan pašas slimnīcas, gan pašvaldības, lai nav tā, ka atkal ir laba ideja, bet vienā brīdī visi ir pret, un ir daudz pamatotu vai ne tik pamatotu argumentu, un mēs nonākam situācijā, kad nevaram lēmumu pieņemt.
– Varas un resursu centralizācija pēc novadu reformas iedzīvotājos, īpaši nomaļākos pagastos, radījusi sajūtu, ka viņu intereses netiek pārstāvētas, un cilvēki jūtas attālināti no lēmējvaras. Tajā pašā laikā ir aktīvas kopienas, arī Jēkabpils novadā, kas īsteno projektus, organizē informācijas apmaiņu «Facebook» lapās. Jūsu priekšgājējs Egils Levits virzīja ideju par iedzīvotāju padomju veidošanu. Šī prasība nav obligāta, tāpēc situācija pašvaldībās ir dažāda. Vai, jūsuprāt, šādas padomes uzlabotu saikni ar lēmējvaru? Vai vispār ir iespējams rosināt iedzīvotāju aktivitāti un pašvaldības labo gribu sadarboties ar lēmumu no «augšas»?
– Jūs jau minējāt, ka novados cilvēki jau sen aktīvi darbojas. Protams, var mākslīgi veidot padomes, konklāvus vai citus pasākumus, bet, ja nebūs pašu iedzīvotāju intereses piedalīties tādā vai citādā veidā novada dzīvē, tad nebūs jēga nekādiem no «augšas nolaistiem» priekšrakstiem. Man ir mazliet žēl, ka tehnisku apsvērumu dēļ atkal tika atlikts laiks pašvaldību referendumu ieviešanai. Es gan arī zinu tās tehniskās problēmas, bet varbūt, ka varēja šobrīd ļaut kaut vai pa vecam organizēt referendumus. Tas ir jautājums, par ko Saeimā diskutē. Bet, manuprāt, ja iedzīvotāji jūt, ka ir kaut kāda problēma un viņi aktīvi pulcējas, tad tam nebūs tik ļoti izšķiroša nozīme. Tad cilvēki aizies pie domes vai uz tikšanos, vai protestu, vai parādīs savu attieksmi vēlēšanās vai citā veidā. Mēs varam uztaisīt padomes, bet kas notiks, ja tās būs formālas? Nekas nenotiks.
ko teikt?
Visprātīgākais prezidents, kāds ir bijis kopš 90- to gadu sākuma.
Fakts
Golubaja luna pateica to, ko lasītāji vēlas dzirdēt.
Tauta
Tādi jau ir tie politiķi. Lai dzīvi baudītu kā ķeizari, brauc tautai pa ausīm. Klausies tik. DD