Aizkraukles novada pašvaldība, Kauņas rajona pašvaldība un Kauņas rajona tūrisma un biznesa informācijas centrs kopīgi īsteno projektu Nr. LLI–474 «Dzīve pie upēm: tūrisma produktu attīstība, balstoties uz seno un mūsdienu Baltijas valstu vēsturi» (Living Rivers) «Interreg V–A Latvijas– Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas 2014.–2020. gadam» ietvaros.
Projektu īsteno Aizkrauk-les novada dome sadarbībā ar Kauņas rajona pašvaldības administrāciju un Kauņas rajona tūrisma un biznesa informācijas centru.
Projekta partneri atrodas blakus ievērojamajām upēm: Aizkraukles novads atrodas blakus lielākajai Latvijas upei Daugavai un Kauņas rajons Lietuvā – blakus garākajai upei Lietuvā Nemunai.
Projekta galvenais mērķis: veicināt tūrisma attīstību, balstoties uz vēsturisko, dabas un kultūras mantojumu, kas saistīts ar dzīvi pie upēm. Projekta realizētāji cer, ka jaunizveidotās aktivitātes ieinteresēs tūristus apmeklēt jaunas vietas, objektus un pasākumus gan esošajos, gan jaunizveidotajos tūrisma rajonos, kā arī panāks, lai ceļotāji te vēlētos ne tikai atgriezties, bet arī pagarināt savu uzturēšanās laiku.
Kopumā projekts paredz tādas aktivitātes kā mediju un tūrisma profesionāļu tūres, pieredzes apmaiņas braucieni uzņēmējiem, tūrisma un kultūras speciālistiem uz partneru teritorijām nolūkā apgūt projekta partneru labāko praksi, reklāmas video veidošana par upju krastu pilsētām Kačergini, Zapišķiem, Kulautuvu, Vilkiju Lietuvā un Koknesi, Jaunjelgavu Latvijā. Vēl: jauno mākslinieku rezidence Latvijā un jauno fotogrāfu rezidence Lietuvā, lai piesaistītu tūristu uzmanību esošajiem un jaunajiem tūrisma galamērķiem ar radošām izpausmēm un darbu ekspozīcijām, dažādi kultūras pasākumi, starptautiska konference par ūdens tūrismu, QR kodu sistēmas izveide, kas kalpos kā ceļvedis pastaigu ekskursijās šajās abu valstu pilsētās.
Latvijas puse no šā projekta iegūs Jaunjelgavas pilsētas vēsturisko izpēti (informācija par tirdzniecības laiku Daugavā, ko izmantos virtuālās realitātes tūrisma stendiem, tūrisma informācijas punktam un tūrisma ekskursijām), tiks izveidota laivu piestātne blakus Kok-neses viduslaiku pilsdrupām un parkam un taps seno ūdens transportlīdzekļu eksponāti – plosts un vienkocis. Tāpat tiks radītas ērtas atpūtas vietas Dau-gavas otrajā krastā – blakus Staburagam un Secei. Bet Lietuvā – minerālūdens avota izveide Kulautuvā, kā arī informatīvie stendi Latvijā un informācijas stends Lietuvā.
Kopējais projekta bu-džets ir 590 149,66 eiro, tajā skaitā 501 627,20 eiro – Eiropas Reģionālā attīstības fonda finansējums.
Raudondvares muiža – vieta atpūtai un izzinošām aktivitātēm
Jūnija sākumā projekta īstenotāji no Lietuvas puses aicināja žurnālistus un tūrisma nozares pārstāvjus no Latvijas ceļojumā pa Kauņas rajonu. Ceļojuma tēma – «TOP 9 apskates vietas Kauņas rajonā», kura laikā tika apmeklētas Kulautuvas, Vilkijas, Zapišķu un Kačergines populārākās apskates vietas un objekti, par ko Latvijas pārstāvjiem tuvāk stāstīja gan Kauņas rajona tūrisma un biznesa informācijas centra darbinieki, gan vietējie gidi – savas dzimtās puses popularizēšanas aktīvisti.
Viena no Kauņas rajona pērlēm ir Raudondvares muižas arhitektūras ansamblis, ar ko arī sākās iepazīšanās ceļojumā paredzēto objektu apskate. Pils atrodas aptuveni deviņu kilometru attālumā no otrās lielākās Lietuvas pilsētas Kauņas, Nevēžas (Nemunas labās pietekas) augstajā krastā. Kopējā pils teritorija ir nepilni četri hektāri. Rau-dondvares muiža ir 17. gadsimta sākuma renesanses arhitektūras piemineklis Lietuvā, kas laika periodā no 17. līdz 20. gadsimtam piederējusi Dzievaltausku, Kosakovsku, Radvilu, Vor-lovsku, Zabielu un Tiškeviču muižnieku dzimtām. Muižnieku Tiškeviču, kas bija mākslas mecenāti, laikā pils izveidota kā krāšņa rezidence, kurā glabājās gleznu, mākslas darbu, dzīvnieku un eksotisku augu kolekcijas. Kā daudzi šādi objekti, arī šis muižas ēku komplekss cietis Otrajā pasaules karā, atjaunots laikā no 1959. līdz 1973. gadam.
Mūsdienās šajā pilī tiek rīkotas laulību reģistrācijas ceremonijas, dažādas konferences, koncerti un citi pasākumi. Muižas ziemeļu daļā izvietots Kauņas rajona muzejs, bet agrākajā ledus pagrabā – Kauņas rajona tūrisma un biznesa informācijas centrs. Ja ceļotājs pēc pils parka un ekspozīciju apskates vēlas pusdienot, viņa rīcībā ir grezns pils restorāns, kas ierīkots agrākajā oranžērijā ar stiklotiem griestiem, bet 2015. gadā agrāko pils staļļu ēkā izveidots Mākslas inkubators, kur ir arī koncertzāle ar 500 vietām un dzīvojamajām telpām jaunajiem māksliniekiem. Raudondvares muiža tagad ir Kauņas rajona paš-valdības īpašums, un dažu gadu laikā te īstenoti jau četri ES atbalstīti projekti, ar kuru palīdzību atjaunots muižas sētas komplekss, kā arī apstādījumi un puķu dārzi. Un arī patlaban atsevišķās muižas ēkās turpinās uzlabošanas darbi.
Ciemiņus no Latvijas pilī sagaidīja gide grāfienes Rozālijas tērpā, kura izrādīja gan atjaunotās pils telpas, gan īsi iepazīstināja ar agrāko tās īpašnieku dzimtas līniju un izrādīja pils kundzes garderobi. Kā viena no iespaidīgākajām lietām, kas noteikti jāapskata Raudondvares muižā, ir vērienīgā medību trofeju izstāde – gan vietējo meža zvēru godalgotu trofeju, gan citos kontinentos iegūto. Muižas teritorijā var pieteikties tādām ekskursijām kā «Vēs-turisks ceļojums laikā – «Raudondvare un Raudondvares muiža no seniem laikiem līdz mūsdienām», «Sigismunda Augusta un Barboras Radvilaites mīlas leģendas atspulgi Raudondva-res muižā», iziet spoku tūri vai teatralizētu ekskursiju kopā ar renesanses laika dāmu. Bet, pamatīgāk ielūkojoties pils dāmas garderobē, mūslaiku dāmas var ne tikai iepazīties ar šīm pēc vēsturiskajiem paraugiem šūtajām kleitām, bet arī pielaikot viduslaiku galvassegas un apģērbu. Sīkāk: raudondvariodvaras.lt.
Tīrais minerālūdens un pastaigu takas Kulautuvā
Tālāk dodamies uz Kulautuvu, lai apskatītu minerālūdens buveti (ēku, kas būvēta uz minerālūdens avota vietas) un noietu kājām kādu gabaliņu pa «Dievu un dievietes ieleju».
Kulautuva ar 1 538 iedzīvotājiem ir pilsētiņa pie Nemunas upes Kauņas rajonā. Glīta, ļoti zaļa, kūrortpilsētas nosaukumu ieguvusi tālajā 1933. gadā. Patlaban pilsētā, kā var vērot, kaut vai tikai izejot nelielu gabaliņu pa ielām, notiek cītīga brauktuvju un trotuāru atjaunošana un arī privātmājas neatpaliek – daudzviet norit rekonstrukcijas darbi.
Savulaik uz Kulautuvu uzlabot veselību braukuši ne tikai cilvēki no kaimiņvalstīm, bet arī no Kanādas, Amerikas un Bolīvijas. Pagājušā gadsimta sākumā Kulautuva īpaši populāra bijusi ebreju tūristu vidū. Te atradās arī Lietuvas sabiedrības prominenču vasaras mājas. Mūsdienās Kulautuvā aktīvās atpūtas cienītāji var doties izbraucienā ar velosipēdu, iet pastaigās vai burāt. Pilsētā ir arī veikparks.
Pastaigu mīļotājiem izstrādāti gari pārgājieni pa priežu mežu, un tādi pauguraini, līkumoti, apļveida pastaigu maršruti te ir veseli seši: 2,6 km garš «Zaļais», piemērots ģimenēm ar bērniem ar atelpas un rotaļu laukumiem, kas noslēdzas «Dievu un dieviešu ielejā». «Oranžais», kas ir 3,4 km garš, «Gaiši zaļais» 4 km, «Melnais» – 5,2 km, «Sar-kanais» – 5,9 km un «Zilais» – 6 km garumā. «Dievu un dieviešu ielejā» skatāmas Lietuvas tēlnieku vasaras plenēros radītas ozolkoka skulptūras. Tās veltītas svarīgākajiem pagānu dieviem un dievietēm kā Pērkonam, Potrimpam, Pikolam, Laimai un citiem.
Projekta partneri no Lietuvas puses ar lepnumu ciemiņiem izrādīja tieši šā projekta laikā tapušo Kulautuvas minerālūdens buvetes ēku. 150 metrus dziļais urbums šajā vietā tapa 2016. gadā, un secināts, ka, lai arī ar zemu mineralizācijas saturu, ūdens šajā urbumā ir izcili tīrs. Tāpēc te nolēma izveidot buveti. Modernajai ēkai piedots senatnīgs izskats, tās būvē pielietojot «Corten» tēraudu, kas laika gaitā maina krāsu no oranžas līdz brūnai, tā saplūstot ar apkārt esošo koku stumbru krāsu. Buvetes apkārtne sakārtota, aprīkota ar soliņiem un velosipēdu novietnēm, pielāgota arī piekļuvei cilvēkiem ar invaliditāti. Tā kā ūdens ņemšanas vietas tagad ir zem jumta un aiz stiklotām durvīm, tad buvete atvērta visu gadu.
Pretī buvetei otrā ielas pusē slejas viens no jaunākajiem dievnamiem Lietuvā – Sv. Jaunavas Marijas baznīca, celta 2021. gadā vietā, kur pirms tam bijusi koka baznīca, kas 2012. gadā nodega, neskartam paliekot tikai koka zvanu tornim. Jaunais dievnams tapis kokā, stiklā un moderni aprīkots ar apkures, dzesēšanas un informatīvajām sistēmām: dievkalpojuma laikā dziesmu vārdus var lasīt vairākos ekrānos. Atjaunotā baznīca platības ziņā ir turpat trīs reizes lielāka nekā agrākā.
Pa ceļam uz Vilkiju nobraucam garām Kulau-tuvas ielu mākslas objektam – Lauras Slavinskaites gleznai uz kādas ēkas brandmūra Augustauska ielā, kuras centrā galvenais akcents ir smaidošās meitenes portrets: laimīga pilsētas iedzīvotāja simbols. Vienlaikus šis jaunās mākslinieces, mākslas pasniedzējas un Lietuvas mākslinieku asociācijas biedres darbs atspoguļo arī sāpīgo holokausta vēsturi, jo stāsta par ebreju meiteni, kura kara laikā tika slēpta Kulautuvā. Gleznā izcelti arī vairāki pilsētas vēstures periodu simboli.
Nemunas skaistie loki un dabas ainavu daile Vilkijā
Vilkijā, kas pirmo reizi vēstures hronikās minēta 1236. gadā, bet patlaban tajā ir ap diviem tūkstošiem iedzīvotāju, kā pirmo aplūkojam tās galveno simbolu – Sv. Jura baznīcu, kas slejas kalnā netālu no Nemunas krasta. Arī šī baznīca savulaik cietusi: to, tāpat kā Vilkijas pilsētu, 19. gadsimta beigās nopostīja ugunsgrēks, un dievnams atjaunots 20. gadsimta sākumā – 1908. gadā. Tagad tā ir sarkanu ķieģeļu ēka ar diviem 35 m augstiem torņiem. Vietējais gids mums stāsta, ka šajā baznīcā ir slavenā lietuviešu meistara Jona Garaleviča darinātās ērģeles, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados baznīcas pagalmā uzcēla meistara J. Mikutaiša koka ceļmalas kapliču un ierīkoja skatu laukumu, bet 2014. gadā te atklāts akmens ar Lietuvas prezidenta Valda Adamkus bareljefu. Baznīcas iekšpusi apskatot, gids klausītājus ieintriģē, lai uzminot, no kāda materiāla taisīts tās altāris. Uzmetot skatu, šķiet, ka tas ir no koka. Saņemam atļauju pieiet tam tuvu un aiziet otrā pusē, un izrādās – arī altāris kā pati baznīca mūrēts no ķieģeļiem, vien no priekšpuses meistarīgi apdarināts un izrotāts.
Tālāk tiekam vedināti doties un Nemunas krastu, kur mūs tiešām pārsteidz vienreizējs dabasskats, kas paveras no uzkalna: Ne-muna šajā vietā met tādus pašus lokus kā Daugava pie Krāslavas. No šā upes augstā krasta var redzēt līdz pat apvārsnim, kur ar to saplūst zilganās mežu masīvu kontūras, var tālā apkārtnē saskatīt plešamies līdzenumus ar zaļajiem labības un dzelteni ziedošajiem rapša laukiem, bet lejā pie kājām guļ pilsētiņas daļa. No tāda augstuma lūkojoties, pa upi peldošie kuģīši izskatās kā mazi modelīši, bet šķērsām pāri tai lēnā garā ducina vietējais prāmis «Vilkija».
«Vilkija» («Vilkynė») motorprāmis te kursē kopš 1999. gada, un tas ir vienīgais prāmis Lietuvā, kas ļaudis un mašīnas ved pāri Nemunai no Vilkijas mola līdz Pāvilkijas molam ik dienu laikā no maija līdz novembrim. Tas cilvēkiem ļauj saīsināt braucienu uz Kauņu par aptuveni 60 kilometriem.
Prāmis, kā sākotnēji bija iecerēts, mūsu ceļotāju busiņu tomēr pāri upei neveda, jo tobrīd Nemunas ūdens līmenis šāda transportlīdzekļa pārvešanai bija sakāpis par augstu. Žēl, protams, bet ko darīsi.
Tomēr nobraucam lejā līdz prāmja pieturai, jo nākamais mūsu mērķis – Vilkijas Luija Ārmstronga vārdā nosauktais laukums. Tas tā nodēvēts 2021. gadā un darīts par godu šā izcilā mūziķa adoptētājiem, kuri esot cēlušies no Vilkijas. Laukumā izvietoti vairāki āra objekti – mūzikas atskaņotāji, kur, piespiežot podziņu, atskan kāda no L. Ārmstronga dziesmām (kopumā te var noklausīties trīspadsmit skaņdarbus), bet upes krastā esošajā parciņā uzbūvēta neliela estrāde, ko rotā šā mūziķa bareljefs. Nostāsts par pasaulslavenā mākslinieka audžuģimeni vēsta, ka 19. gadsimta otrajā pusē Vilkijā dzīvojuši litvaki (Lietuvas ebreju apakšgrupa. – Red.) Karnovski, kas gadsimta beigās devās uz ASV un apmetās uz dzīvi Ņujorkā. Divdesmitā gadsimta sākumā Karnovski pārcēlās uz Ņūorleānu, kur arī satikās ar tobrīd nabadzībā dzīvojošo mazo Luisu.
Pati Vilkija ir pilsētbūvniecības piemineklis, kuras īpašā pievilcība slēpjas ēku un apvidus reljefa saderībā. Tā atrodas augstās nogāzēs, ieliņas ir stāvas. Bez jau pieminētās baznīcas, prāmja pār upi, Luija Ārmstronga laukuma un pilsētas ielu ainaviskuma te var apskatīt vairākus ielu mākslas elementus, ebreju kultūras mantojuma vietas, «Vilka parku» ar koka skulptūrām un labiekārtotu pastaigu telpu. Septiņas ozolkoka skulptūras – «Nodokļu iekasētāju», «Pārceltuvi», «Kalēju», «Zirgaudzētāju», «Karogu», «Zvejnieku» un «Krodzinieku» – izgrebuši Lietuvas mākslinieki kādā plenērā aptuveni pirms desmit gadiem. Blakus parkam ir autostāvvieta, kāpnes, taisītas no vecpilsētas bruģakmeņiem, apkārtnē pieejamas gājēju un velobraucēju takas.
Lietuvas baznīcu māte un vecais bagars – jauna kultūrtelpa Zapišķos
Dodamies uz Zapišķiem (tie no Kauņas ir divdesmit kilometrus tālu), kur mūs gaida trīs lietas: Svētā Jāņa Kristītāja baznīcas un zemessūcēja (bagara) «Nemuno – 7» apskate, un beidzot tiekam arī paši uz Nemunas ūdeņiem: mūs gaida brauciens uz Kačergini ar brīvdienu kuģīti «Zapyškis».
Zapišķi (Sapiegišķi) pirmo reizi rakstītajos dokumentos minēti 1575. gadā, šeit savulaik cauri gāja Kauņas–Virbaļu tirdzniecības un pasta ceļš, pilsētiņa piederējusi grāfam Povilam Sapiegam. Patlaban te dzīvo vairāk nekā 2,7 tūkstoši iedzīvotāju, un pilsētā ir pasts, skola, bērnudārzs, divas bibliotēkas, divas baznīcas, kopienas centrs.
Pie Zapišķiem lauka vidū, Nemunas krasta ielejā atrodas 16. gadsimta beigās celtā Zapišķu Sv. Jāņa Kristītāja baznīca. Gotikas celtne, viena no vecākajām ķieģeļu celtnēm Lietuvā, dēvēta par Lietuvas baznīcu māti. Pilsēta plūdu dēļ ar laiku «pakāpās» augstienē, savukārt baznīca kopš 20. gadsimta sākuma vairs netiek izmantota reliģiskiem nolūkiem.
2002. gadā tai piešķirts kultūras pieminekļa statuss, un 2020. gadā, kad pabeigts tās remonts, baznīca kļuva par tūrisma, koncertu, festivālu u.c. kultūras pasākumu vietu. Tās apkārtnē katru gadu notiek gaisa pūķu festivāls.
Bet Nemunas krasts pie Zapišķiem ir ideāla vieta velobraucējiem, skrituļotājiem un tiem, kuriem patīk izkustēties skrienot: gar upi stiepjas veloceliņš, te ir velosipēdu nomas un remonta stacija, kas darbojas tūrisma sezonā, kā arī elektroauto uzlādes stacija. Kā stāstīja mūsu ceļveži no Kauņas rajona tūrisma un biznesa informācijas centra, kopējais veloceliņu garums Kauņas apkārtnē ir ap 40 kilometriem.
Pirms doties uz kuģīšu piestātni, kas atrodas tepat blakus Sv. Jāņa Kristītāja baznīcai, pavadoņi mūs aicina paieties gabaliņu pa labiekārtoto taku gar Nemunu un uzkāpt uz agrākā upes bagara «Nemuno – 7» klāja. Bagars jeb zemessūcējs savulaik bijis domāts upes gultnes padziļināšanai. Būvēts 1965. gadā toreizējā Čehoslovākijā, bet patlaban šim mērķim vairs nav izmantojams, jo tāda darbība kaitē upes ekosistēmai. Tomēr lietuvieši bagaru nesagrieza metāllūžņos, kaut metāla tur ir daudz! Tas pārveidots par kultūras telpu: uz bagara klāja podos un traukos sastādīti zaļie augi, līdzīgi kādi aug upes krastos. Arī bagara kausos satupuši rindā «kāpj» augšup dažādu pļavas puķu stādījumi. Kā teic vietējie, šis apskates objekts apmeklētājus aicināšot pārdomāt ūdens tēmu mākslinieciskajā, vēsturiskajā vai zinātniskajā skatījumā. Bagarkuģis pieejams sabiedrībai pavisam nesen – kopš 2022. gada 22. maija.
Un tad jau uz piestātni, kur vasaras sezonā pietauvojoties gan pasažieru, gan izklaides kuģi. Mēs brauksim ar Kauņas rajona tūrisma un biznesa informācijas centra kuģīti «Zapyškis», kas vadā ceļotājus uz Kačergini, Kulautuvu, Vilkiju un citām pilsētām pie Nemunas. Diena jau tuvojas vakaram, ūdens ir rāms, kuģītis ne pārāk ātrs, un relaksēti var vērot Nemunas tobrīd baltos ziedos ziedošiem kokiem blīvi noaugušo stāvkrastu, kura augšā vietumis satupušas modernas mājas. Jādomā – skats šiem iedzīvotājiem paveras ekskluzīvs gan uz upi, gan ainavām tālumā. Mūsu brauciens ved uz pēdējo apskates vietu – Kačergines pilsētu.
Kačergine – pilsēta ar labu tūrisma infrastruktūru
Arī Kačergine atrodas Nemunas krastā. Pilsēta 1933. gadā tiek pasludināta par kūrorta zonu, kas veicina tās attīstību. Divdesmitajā gadsimtā Kačerginē uzturējās un strādāja daudzi nozīmīgi lietuviešu mākslinieki un rakstnieki, bet mūsdienās Kačergine lepojas ar savu koka arhitektūru. Dažas greznākās koka villas padomju laikā nacionalizēja un pārveidoja par ambulancēm, skolām un citām iestādēm.
Patlaban Kačerginē dzīvo 815 cilvēki. Te ir Kauņas klīnikas bērnu rehabilitācijas nodaļa bērniem ar cukura diabētu un aptaukošanos. Pilsētā ir laba tūrisma infrastruktūra ar pontonu piestātni, cauri vijas veloceliņš Marvele–Kačergine–Zapišķi. Rekonstruētajā Pavasara laukumā ir bezmaksas autostāvvietas, elektromobiļu uzlādes un velosipēdu remonta stacijas, kā arī velonovietnes. Pilsētā ir viesnīca, trīs kafejnīcas, iespējams rezervēt teatralizētu ekskursiju gida pavadībā.
Piestātnē arī mūs sagaida divas vietējās gides stilizētos 20.–30. gadu tērpos, kuras savā stāstījumā krietni izslavē Kačergines svaigo gaisu, iesakot mums to saelpoties pilnu krūti, īsi pastāsta par šīs kūrortpilsētiņas vēsturi, tad dodamies aplūkot vēl vienu šīs puses ielu mākslas piemēru, kas arī veltīts ebreju un holokausta tēmai. Šā brandmūra zīmējuma tēmu iedvesmojusi autentiska fotogrāfija, kas uzņemta Kačerginē laikā pirms Otrā pasaules kara. Foto ataino draugu pulciņu. Viens no tiem ir Juda Zupovičs, kurš Otrā pasaules kara laikā bijis aktīvs pagrīdes geto pretošanās kustības atbalstītājs. Otrs – Hiršs Kadušins, autodidakts izgudrotājs, kurš ar paštaisītu fotoaparātu uzņēmis vairāk nekā tūkstoti fotogrāfiju par dzīvi Kauņas geto. Darba autors – V. Jaks.
Pēdējais apskates objekts ir Pavasara laukums – nozīmīga Kačergines iedzīvotāju un viesu pulcēšanās vieta, kas atrodas netālu no Avotu takas. Te pavisam nesen ierīkota mākslinieciska avota ūdens strūklaka. Bruģēto laukumu rotā Staša Žirguļa kompozīcija «Ryto paukščiai» («Rīta putni») un akmens stēla ar nosaukumu «Amžių dury» («Laikmetu durvis»). Laukumā izveidota atpūtas zona, bezmaksas autostāvvieta, elektromobiļu uzlādes stacija un velonovietnes. Arī šajā nelielajā Lietuvas kūrortpilsētiņā notiek ielu remonta darbi un turpinās cita rosība.
Kā jau garas dienas noslēgumā – noder arī mazliet humora: vietējās dāmas uz atvadām izstāsta leģendu par Kačergines vārda rašanos, kas esot saistīta ar krāsns kruķa nosaukumu, ar kura palīdzību niknākas dabas sievas varējušas atdzīt mājās kādu pārāk aizsvinējušos vīru. Krāsns kruķis tāpēc arī iemūžināts vienā no šā nesen labiekārtotā laukuma āra objektiem. Vai tā ir vai nav bijis, kas zina, bet vēl viena mazā leģenda pastāv.
Par publikācijas saturu pilnībā atbild Aizkraukles novada dome, un tas nekādos apstākļos nav uzskatāms par Eiropas Savienības oficiālo nostāju.
