Saglabāt nākamajām paaudzēm atmiņas par aizgājušajiem laikiem un cilvēkiem, kas savulaik šeit dzīvojuši un strādājuši – ar šādu mērķi Leimaņu pagastā darbojas aktīvi ļaudis, kuri jau gadiem vāc un apkopo dažādus materiālus un liecības. Ļoti ražīgs darbs jau ir paveikts, taču vēl gadiem būs, ko pētīt un apkopot: fotogrāfijas, dokumenti, pierakstīti stāsti... Tajos atklājas likteņi un dzīvesstāsti, kuri cieši saistīti ar pagasta vēsturi un brīnišķīgi uzbur ainas par to, kā kādreiz aizritēja ikdiena, gan to, kā tika svinēta dzīve!

 

Iepazītas arī aizmirstībai nolemtās nomales

     Leimaņu bibliotēka, kas ir viens no radošajiem un sa­biedriskajiem centriem pagastā, ik trešdienu kļūst par vietu, kurā var satikt ne tikai atsaucīgo un enerģisko bibliotekāri Līgu Lācīti. Māj­īga­jās telpās viņai piebiedrojas domubiedres Aija In­drik­sone un Ingrīda Pu­ķīte, lai pārrunātu, kas paveikts un kam pievērsties turpmāk, jo kopā ar Inu Sēli un viņas dēlu Kasparu krustu šķērsu izbraukāts viss pagasts, apkopojot iegūto informāciju apjomīgās ma­pēs (šobrīd to ir 50), kuru materiālos atspoguļota dzīve no 1825. gada. 

     Viss sākās pirms daudziem gadiem, kad Bērzgala pamatskolā darbu sāka uzņēmīga skolotāja Mārīte Pērkone. Viņa skolēnus ieinteresēja un mudināja uzrakstīt par savām mājām un pievienot fotogrāfijas, līdz ar to radot pamatu novadpētniecībai. Stimuls: saglabāt to, kas vēl ir palicis, un lai cilvēki atceras aizgājušos laikus. Tiek rīkotas izstādes, un vietējie iedzīvotāji ar interesi fotogrāfijās atpazīst sevi un savus tuviniekus. Tā, piemēram, 11 gadus valsts svētkos tika rīkotas tematiskās izstādes par vietējiem kultūras namiem, pienotavām, skolām un kolhoziem. Daudzas fotogrāfijas aplūkojamas Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajā kolekcijā «Zudusī Latvija». 

     Šobrīd tiek vākti materiāli par skolas tehniskajiem darbiniekiem, savukārt jaunākais veikums ir par Lei­maņu pagasta ievērojamākajiem ļaudīm: stendā pie bibliotēkas var uzzināt par Bērzgala skolas pārziņiem, kuri savulaik, entuziasma un enerģijas pilni, gādāja par kultūras dzīvi pagastā. «Man ļoti patika šī tēma par dižiem skolotājiem. Tolaik gan viņus sauca par skolu pārziņiem, viņi bija talantīgi, organizēja šeit sabiedrisko dzīvi, tāpēc par tautas saziedotajiem līdzekļiem tika uzcelts tautas nams, darbojās izglītības biedrība «Darbs», kam pagasta dzīvē bija liela nozīme. Strādāja skolas pārzinis Mārtiņš Stradiņš, kas rados akadēmiķim Jānim Stradiņam, tad Bertmejs Kiops, Kārlis Frei­manis, Irma Bīgestāne, Aija Indriksone, kas savulaik aktīvi darbojusies: dibinājusi deju kolektīvu «Deldze», aktīvi dziedājusi, dejojusi, spēlējusi teātri. Interesanti, ka pētot uzzinājām: amatierteātri šeit vadījusi rakst­nieka Jāņa Jaunsudrabiņa meita Lilija,» klāsta I. Puķīte.

 

    Biedrībā «Akācija Plus», ko vada Inita Lāce, iesaistoties pagasta ļaudīm, ir tapusi Leimaņu pagasta mājvietu karte. «Tajā var aplūkot, cik māju šeit ir bijis un kuru vairs nav, un tādu ir ļoti daudz. Prieks, ka diezgan daudzi iedzīvotāji paši uzrakstījuši par savām mā­jām un ka ir cilvēki, kas interesējas par savām mājvietām, kuriem bērni atgriežas vai grib zināt dzīvesvietas vēsturi,» teic L. Lācīte. Op­timisma mazu devu dod tās jaunās ģimenes, kuras nopērk vai manto mājas, kuras ir bijušas pamestas un tukšas, sāk jaunu dzīvi laukos, attīsta savu biznesu.

 

Vaļasprieks, kas pārtapis aicinājumā

    Visa pamatā ir saskanīgs komandas darbs, rūpīgs, pacietīgs un precīzs. «Kopīgi visu izplānojam, kad un pie kā brauksim, kāda informācija mums nepieciešama. Interesanta ir jebkura tēma, turklāt nav jau tā, ka noliekam vienu malā un vairs nekas nenotiek. Nepār­traukti tiek veikti papildinājumi,» saka I. Puķīte, kura savulaik ilgus gadus Bērzgala pamatskolā  mācījusi latviešu valodu un literatūru, kā arī bijusi skolas bibliotekāre. Aija Indrik­sone, kādreizēja Bērzgala pamatskolas direktore, piebilst, ka šis vaļasprieks, kas jau kļuvis par nopietnu aizraušanos, padara krāsaināku ikdienu. «Nezinu, laikam mums profesija uzlikusi tādu zīmogu, ka vajag kaut ko darīt, nevis sēdēt. Nav miera, un ko nozīmē aiziet no darba un palikt četrās sienās...,» spriež Aija.

 

Aija Indriksone atzīst, ka novadpētniecība, kas sākās kā vaļasprieks, jau kļuvusi par nopietnu aizraušanos, padarot ikdienu krāsaināku.

 

Līga Lācīte bibliotēkā strādā vairāk nekā 35 gadus. Viņa bija to laureātu pulkā, kuri septembrī godināti konkursā «Sēlijas laiks Ziedonim», kura uzdevums ir godināt un izcelt Imantam Ziedonim svarīgas vērtības, atbalstīt jaunradi, iedvesmot un iedrošināt latviešus, attīstīt Latvijas tautas izaugsmei un attīstībai svarīgas kultūras un intelektuālās vērtības un prasmes un pilnveidot latvisko identitāti un raksturu. «Paldies Jēkabpils Galvenās bibliotēkas meitenēm, kas mani pieteica šim konkursam! Protams, tas ir pagodinājums tam darbam, ko esmu ieguldījusi, tomēr man ir sajūta, ka varbūt neesmu to tik daudz pelnījusi, jo mēs tiešām esam komanda, kas strādājam kopā!» norāda L. Lācīte. 

 

Līga Lācīte teic, ka Leimaņu bibliotēka un tautas nams ir tās vietas, kuras iedzīvotājiem ļauj justies vienotiem.

 

Bibliotēka – vieta, kur justies vienotiem

     Darbs novadpētniecībā turpinās joprojām, un Lei­maņu bibliotēka un tautas nams ir tās vietas, kuras iedzīvotājiem ļauj justies vienotiem. «Ļoti daudz palīdzu cilvēkiem, kas lielākoties ir jau gados, ar informāciju, datoru, uzziņām, aizpildīt dokumentus. Ar bērniem ir diezgan skumji, jo viņu ir ļoti maz. No mūsu pagasta viņi aiziet mācīties uz Zasu, Biržiem vai Aknīsti. Jopro­jām cenšos jauno paaudzi iesaistīt Bērnu žūrijā, darbojamies arī ar mazākajiem. Kurš vēl nemāk lasīt, lasām priekšā, pēc tam pārrunājam. Vasarās mazo šeit ir vairāk, un tad mums šeit notiek radošās darbnīcas, piemēram, Jāņos pinam vainagus, braucam ekskursijās, ejam pārgājienos uz blakus esošajiem pagastiem, ap­gleznojam šķīvjus un T krekliņus. Kaut vai divi trīs atnāk, tas arī priecē. Diem­žēl «izkrīt» jauniešu posms, jo viņi vispār maz lasa. Tāpat prieks par jebkuru, kuram patīk lasīt, jo tad ir prieks gādāt grāmatas. Ja patīk «Kaķu klans», labi, lūdzu, atvedu no Jēkabpils Galvenās bibliotēkas vai jebkuras citas novada bibliotēkas», stāsta Līga.

 

Jaunākais veikums novadpētniecībā ir apkopotā informācija par Leimaņu pagasta ievērojamākajiem ļaudīm.

 

   Viņa novērojusi, ka pēdējos gados vairāk tiek lasīta latviešu literatūra. «Bija posms, kad parādījās bestselleri jeb dižpārdokļi, un vairāk lasīja tos, bet tagad cilvēki cītīgi seko līdzi latviešu autoru darbiem un labi zina, ko vēlas lasīt, patīk arī biogrāfijas par aktieriem, populāriem ļaudīm,» saka bibliotēkas vadītāja, piebilstot, ka grāmatas ir dārgs prieks, un bibliotēkai ļoti jāizvērtē, kuras pirkt un kuras aizņemties. «Grāmata kā dāvana – ir ļoti jāpazīst cilvēks, lai viņam to dāvātu. Izlasīsi vienreiz, otrreiz, un turpmāk tā stāvēs plauktā. Tad jau labāk dalīties vēl ar kādu,» viņa spriež. Ko darīt ar grāmatām, kuras mājās tikai aizņem vietu un neviens tās nelasa? «Man ļoti daudzi ļaudis tādas atnes, pārskatu, varbūt noder bibliotēkai. Savācu no cilvēkiem un katru gadu nododu Līgatnē pārstrādei. Jā, it kā ir sāpīgi, jo ir klasika un citas tiešām labas grāmatas, bet, ja to neviens negrib lasīt, tad tai lasīšanas mūžs ir beidzies!» uzskata bibliotekāre. 

   Bibliotēka Leimaņos ir atvērta reizi nedēļā: lasītāju diemžēl nekļūst vairāk... Ierasta ir situācija, ka cilvēki dzīvo laukos, bet strādā pilsētā. «Cik pilsēta zina par laukiem? Droši vien ļoti maz... Tāpēc ir prieks, ka pie mums aktīvi darbojas arī nevalstiskās organizācijas un ir tādi svētki kā «Sēlija rotā», kad vienkopus sanāk gan pilsētnieki, gan laucinieki un kuros pati piedalos. Vispār mums ir tik daudz dažādu pasākumu... Ceru, ka tie neapsīks!» teic Līga.

 Viņai ļoti patīk salīdzinājums par sēli kā kastani, ar adatiņām. «Uzreiz neatveramies, tikai tā pamazām, bet esam lepni būt sēļi!» viņa uzsver.

 

Pretī Leimaņu tautas namam no 2008. līdz 2018. gadam biedrība «Akācija Plus» izveidojusi seno Latvju zīmju parku, kas apkārtnei piešķir senlatvisku noskaņu.

 

Leimaņu pagastā acis priecē labi uzturētas mājas, iekopti pagalmi un dārzi.

J. Šteinberga foto

 

---