Jau gadu spēkā ir Latviešu vēsturisko zemju likums, kas jaunveidoto Jēkabpils novadu ieskaitījis divās vēsturiskajās zemēs: teritorijas Daugavas kreisajā krastā – Sēlijā, bet labajā krastā – Latgalē. Vēsture apmetusi kārtējo riņķīti, un Variešu pagastam atkal tiek piedēvētas latgaliskās saknes, tiesa gan, ciemojoties Variešos, nesastapām nevienu vietējo, kurš atzītu savus latgaliskos pirmsākumus.
Variešnieki, kas jūs esat?
Jau pirmajā saziņas reizē pagasta saimniecības vadītāja Dace Vītola smej, ka variešnieki laika gaitā piemērojušies visam: – Ko jau varasvīriem vajag, tas mēs arī esam: dziesmusvētkos ejam pie Latgales, balsojam un nākotni plānojam kā Zemgale.
Lai mēs uzzinātu un saviem lasītājiem pastāstītu, kas tad īsti šajā pagastā dzīvo, D. Vītola un pagasta pārvaldnieks Andris Naidovskis uz sarunu uzaicinājuši pagasta aktīvākās dāmas, kas zina stāstīt gan par pašu piedzīvoto, gan senākiem notikumiem.
– Redz, kā lai nosaka, kas es esmu? Dzimusi Latgalē, bērnību pavadījusi Kurzemē, skolojusies Rīgā, bet no 1963. gada dzīvoju Medņos, pēc apvienošanās – Variešos. Vīrs sestajā paaudzē luterānis, pati visus 84 gadus kopš dzimšanas esmu katoliete. Tomēr sevi par latgalieti neuzskatu, – teic laba variešnieku un viņu dzīvesveida pazinēja, bijusī Medņu ciema padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja Eleonora Liepniece (attēlā). Latgaliski viņa saprotot, bet nerunājot – neesot pareizās latgaliešu izloksnes: – Un es te pagastā neviena vietējā arī nezinu, kas runātu latgaliski. Kādreiz, 60. gados, kad tikko sāku šeit dzīvot, daži vecāki vietējie cilvēki gan vēl runāja tādā dīvainā latgaļu valodā, tā gari un stiepti – kōja, mōja (nevis lauzti kā Latgalē «mo-uja»), bet tagad sen vairs neviena nezinu. Visi runā latviešu literārajā valodā, kā skolā māca. Medņos, tāpat kā netālu esošajās Ratītēs un Mežārē, jau no seniem laikiem dzīvojuši vecticībnieki. Savulaik vecākie no viņiem sarunājās krieviski, bet jaunie mācījās latviešu valodā un sarunājās latviski.
Varieši – Ungurmuižas mantinieki
Ar Variešu pagasta vēstures izzināšanu, vietējo tradīciju, amatu prasmju izpēti un popularizēšanu pēdējos gados aktīvi strādā biedrība «Aloksnīte». Pirms pandēmijas laika īstenoti vairāki pagasta vēstures izpētei un saglabāšanai nozīmīgi projekti (tapušas foto, gleznu un rokdarbu izstādes, izdots buklets u.c.). Biedrības vadītāja, ilggadējā pagasta padomes priekšsēdētāja Rasma Rācene norāda, ka Variešu pagasts ir padomju laika veidojums: – Variešu pagasts ir veidojies no Krustpils pagasta un vēsturiskā Ungurmuižas pagasta. 1922. gadā Ungurmuižu sadala: daļa «aiziet» uz Vīpi, atdala arī Aivieksti, bet šeit atlikušo daļu no 1940. gada sauc par Medņu pagastu. 1945. gadā Medņu pagastu sadala ciemos – paliek Antūži, Gromalti un Medņi. Arī Krustpils pagastu sadala sešos ciemos, no kuriem viens ir Varieši. 1954. gadā Antūžus pievieno Variešu ciemam, bet 1977. gadā, apvienojoties kolhoziem, tam pievieno arī Medņus, no šī laika pagasts arī ir pašreizējajā teritorijā. Jāteic, ka Antūžos un Medņos ir vairāk tādu iedzīvotāju, kuri šeit mituši paaudžu paaudzēs, bet Variešos kā jau ciema un pagasta centrā, kur bijusi visa administratīvā pārvalde, kur uzbūvētas daudzdzīvokļu mājas, kur ir skola, vēsturiski ienācis vairāk jaunpienācēju.
Par jaunpienācējiem šos cilvēkus gan var dēvēt visai nosacīti, jo runa ir par 40–50 gadus senu pagātni. Vietējie par svešiniekiem mēdzot nosaukt pat tādus, kuri te dzīvojot «tikai» trijās paaudzēs... Tiesa, pēc neatkarības atjaunošanas arī Variešos, tāpat kā visur Latvijā, cilvēku skaits katru gadu tikai samazinās. E. Liepniece skumji atskatās pagātnē un secina, ka, piemēram, agrāk Silabebros bijušas 10 sētas, tagad nav nevienas. Tāpat izzuduši vēl vairāki ciemi, bet citos palicis pa 1–2 saimniecībām – Medīlas, Zaļaci, Melderes, Priecumi, Ezeņi, Pāpuļi... Pagasta saimniece Dace Vītola stāsta, ka, pēc statistikas datiem, gada sākumā pagastā dzīvoja vien 1 105 cilvēki, visvairāk – Variešos. Tomēr priecē tas, ka te nav neapstrādātu zemju, pagastā saimnieko spēcīgi zemnieki un uzņēmēji – SIA «Daģis», z/s «Eglaine», «Delles» u.c. Arī brīvu dzīvokļu Variešos nav. Te arī iegādājas īpašumus (tiesa ne pastāvīgai dzīvei, bet kā vasaras mājas) vairākas ģimenes no galvaspilsētas, kuri īpaši interesējas par latvisko tradīciju izkopšanu.
Lūkojot pēc saknēm, jāskatās uz barona Korfa laikiem. Rasma Rācene stāsta, ka jau 1856. gadā barons lūdzis, lai viņam, luterticīgajam, piederošās Ungurmuižas un Krustpils zemes no katoļticīgās Latgales pievieno Vidzemei.
Citos pierakstos rodams, ka šīs teritorijas uzskatītas par savā ziņā «apdalītām» un novārtā atstātām, jo bijušas Daugavpils apriņķa nomale.
– Tā nu mums visu laiku aktuāla bijusi izšķiršanās starp Vidzemi un Latgali, – secina R. Rācene. – Par Zemgali vai Sēliju gan nekad nav bijusi runa, jo tās šejieniešiem vienmēr bijušas nošķirtas teritorijas, zemes aiz upes.
.JPG)
Pagasta aktīvākās sabiedriskās un kultūras dzīves veidotājas (no kreisās): Rasma Rācene, Daiga Beinaroviča, Dace Vītola un Anita Rūliete atzīst, ka, dzīvojot novadu krustcelēs, variešnieki tā īsti neizjūt piederību nevienai no vēsturiskajām zemēm.
Variešnieku dzīves ainiņas
Vietējos cilvēkus Eleonoras kundze raksturo kā ļoti sirsnīgus un izpalīdzīgus, lai gan pēc dabas un dzīvesveida – kā viensētniekus.
– Medņu vecticībnieki vienmēr bijuši sirsnīgi, strādīgi un ļoti atbildīgi ļaudis: ja uzņēmušies kādu darbu, pabeigs, lai vai kas. Viņi vienmēr pieturējušies savām reliģiskajām tradīcijām, taču sekojuši, lai tās netraucē darbam, – stāsta E. Liepniece. – Antūžnieki man vienmēr likušies lieli sava ciema patrioti. Vairāk uz šo pusi dzīvojošie bijuši atturīgāki un noslēgtāki. Varbūt tādēļ, ka bagātāki, vai kāda cita iemesla dēļ.
Vaicāju par kādām īpašām šejieniešu tradīcijām vai kulinārijas receptēm, kas rodamas tikai šajā pusē. D. Vītola teic, ka visos laikos te cieņā bijuši abēdu kāposti: – No savas bērnības atceros, ka pēc cūku bērēm vienmēr tika vārīti abēdu kāposti un gatavotas asinsdesas. Kāpostus vairākas dienas ēda paši, cienāja kaimiņus. Tad kaimiņos nokāva cūku, atkal vārīja kāpostus, atkal gāja ar kāpostu katlu pie kaimiņiem. Tā visu ziemu no mājas uz māju abēdu kāposti tika nesti.
– Abēdu kāpostiem tiek izmantota neskalota, neatdzesēta gaļa, tādēļ tiem vienmēr ir īpaša garša, – skaidro E. Liepniece. – Vēl mūsu pusē cūkas kāvēji nereti pieprasīja cept viņiem asins pankūkas – no svaigi notecinātajām asinīm, miltiem un sāls. Daudziem tas šķita tā briesmīgi, bet arī pati esmu šīs pankūkas ēdusi.
No vietējām tradīcijām Eleonoras kundzei spilgtā atmiņā kāpostu zagšana, lai nebūtu jāiet mājās pēc lielākajiem godiem – kāzām vai bērēm. Kāpostu celšana galdā vienmēr nozīmēja, ka viesiem jādodas mājās, bet nevienam jau nav gribējies pārtraukt svinēšanu. Ja neizdevies nozagt kāpostus, nereti bāzuši skursteņus ciet vai plīti ar pipariem apbēruši – visādi kavējuši saimnieces, lai kāposti tomēr galdā netiktu celti tik ātri.
– Bēres šajā pusē vienmēr bijusi vairāku dienu sanākšana. Pirmajā atvadījās no nelaiķa, otrajā – dedzināja eglītes, tad, ja nebija testamenta, tika kronēts jaunais saimnieks, kuram bija jāiet cauri dūmiem, un viņam tika nodotas īpašuma atslēgas, – stāsta E. Liepniece.
– Vispār bēres šeit allaž bijušas tāda plaša radu un draugu kopāsanākšana, – turpina Variešu bibliotēkas vadītāja Daiga Beinaroviča. – Otrā diena man vienmēr šķitusi jautra padarīšana, kad nereti pat dziedāts, īpaši ja aizgājējs bija krietnos gados un pie dzīves pieteicis, lai palicēji stipri nesēro. Turklāt šādas tradīcijas bija dzīvas vēl salīdzinoši nesen.
Runājot par sadzīvi, variešnieces teic, ka visām visspilgtākajā atmiņā palikusi vietējo iedzīvotāju vēlme darboties pašdarbības kolektīvos. Pēc smagiem lauku darbiem cilvēki mērojuši kilometriem tālus ceļus, lai piedalītos kora mēģinājumā vai dejotu tautasdeju kolektīvā. Padomju laikos tikušas rīkotas arī dažādas sporta sacensības starp pagastiem un rajoniem, kur arī vienmēr aktīvi piedalījušies Variešu pagasta ļaudis. Protams, savs nopelns tajā ir toreizējai kolektīvā darba un atpūtas propagandai, tomēr tā nekādā ziņā neesot bijusi slikta lieta.
– Tiesa kas tiesa, dzīvojām viensētās, bet satikām ļoti draudzīgi un, ja ko nodomājām, visi kopā izdarījām. Kopā piedalījāmies pašdarbībā, kopā gājām uz kartupeļu talkām. Ja jaunieši nolēma, ka Antūžu centrā vajag šūpoles, sanāca kopā un uztaisīja. Klubu sagribēja ātrāk izremontēt, sanāca visi kopā un saremontēja, ko kurš prata, palīdzēja, – atceras Daiga.
– Antūžos un Medņos agrākos laikos vienmēr bijusi aktīva kultūras dzīve. Ungurmuižas dziedātāju koris dibināts 1880. gadā un aktīvi darbojies visu Latvijas laiku, līdz pēdējos dziesmu svētkos Daugavpilī jau uzstājies kā aizsargu koris, – stāsta Rasma Rācene. – Teātri spēlēja un brīvdabas izrādes izrādīja. Es apkopoju materiālus par pagasta cilvēku aktivitātēm un varu tikai pabrīnīties par to, cik viss bijis augstā līmenī. Arī kolhozu laikos bija koris, deju kolektīvi. Diemžēl tagad tā vairs nav. Tagad visi vairāk dzīvo savrupi un ir daudz grūtāk kādu uzrunāt un uzaicināt piedalīties.
.jpg)
Zaļi rūtotās Ungurmuižas nātnās seģenes raksti, kas aplūkojami grāmatā «Latvju raksti», arī nav tipiski ne Latgalei, ne Vidzemei.
Variešu pagasts
Teritorija, kurā atrodas tagadējais Variešu pagasts, kopš 12. gadsimta bija latgaļu apdzīvota un ietilpa Jersikas valstī. Vēlāk, kristietībai ienākot no rietumiem, šīs zemes bija Rīgas arhibīskapijas pakļautībā, bet kopš 16. gadsimta vidus kopā ar visu tagadējo Latgali ietilpa Polijas–Lietuvas valstī. 1585. gadā Polijas karalis Stefans Batorijs lielo Krustpils novadu dāvināja luterticīgajam Nikolajam Korfam. Pēc Polijas sadalīšanas Latgale (Poļu Inflantija) nonāca Krievijas pakļautībā, un Krustpils un apkārtnes apdzīvotās vietas tika iekļautas Daugavpils (Dinaburgas) apriņķī. Pēc 1861. gada, kad Latgalē atcēla dzimtbūšanu, arī Krustpils apkaimē tiek izveidota jauna vietējās pārvaldes struktūra – Krustpils un Ungurmuižas pagasti. Ungurmuižas pagasts Daugavpils apriņķī ir arī pirmās neatkarīgās valsts laikā, vienīgi 1939. gada 29. decembrī ar iekšlietu ministra K. Veitmaņa rīkojumu tam ir apstiprināts jauns nosaukums – Medņu pagasts. 1941. gada 18. martā Krustpili, Gostiņus, Medņus un vēl 3 pagastus no Daugavpils apriņķa iekļāva Jēkabpils apriņķī. 1945. gada 10. septembrī pagastā izveidoja Antūžu, Gromaltu un Medņu ciema padomes. Padomju laikā administratīvi teritoriālās reformas rezultātā 1949. gadā tika izveidots Krustpils rajons, kurš 1952.–1953. gadā ietilpa Daugavpils apgabalā. 1977. gadā, apvienojot kolhozus, Medņus pievieno Variešu ciemam, bet 1990. gadā tas kļuva par Variešu pagastu.
Vairums pagasta iedzīvotāju bija luterticīgi, tāpēc garīgā un materiālā kultūra te tuvāka Vidzemei, nevis katoliskajai Latgalei. Sākot no 1907. gada, Ungurmuižas pagastā lielākā skaitā apmetās vecticībnieki no pārnovadiem. Viņi ar Vitebskas Zemes bankas starpniecību te iepirka zemi, ko izpārdeva barons Korfs. Pagastā runātā valoda savulaik tika pieskaitīta augšzemnieku dialekta nedziļajām sēliskajām izloksnēm. Senākos laikos tomēr šejienes ļaužu ieražās, valodā un pat administratīvajā iedalījumā bija daudz līdzīga ar Latgali. Piemēram, šeit vēsturiski nav bijis mājvārdu kā Latgalē, bet mazākais administratīvais iedalījums bija sādža, ko tāpat kā Dienvidlatgalē sauca – sola. Par to liecina kaut vai 1897. gada tautas skaitīšana, kur redzami visu apdzīvoto vietu nosaukumi, to skaitā arī daudzas solas: Odzessola, Apšusola, Purviņsola, Veipusola, Ozolsola u.c. Mūsdienās daļa šo vietu jau izzudusi, bet joprojām ir Irbessala, Rubeņsala, Lapsusala un citas, kas saglabājušas seno vietvārdu.
Biedrība «Aloksīte» sagatavojusi un izdevusi brošūru «Variešu pagasts, kur publicēts īss ieskats pagasta vēsturē un apkopota svarīgākā informācija par šo teritoriju mūsdienās.
Dzīvo tik nost!
– Sevi par latgalieti noteikti neuzskatu, jo latgaliski es neprotu ne runāt, ne dziedāt, ne domāt, – teic Variešu bibliotēkas vadītāja, vietējā kultūras darbiniece un kopienas aktīviste Daiga Beinaroviča. – Manuprāt, mūsu atrašanās vieta ir arī mūsu priekšrocība, jo esam krustcelēs. Atbilstoši vēsturiskajām zemēm mēs esam Latgalē, bet etnogrāfiski mēs vairāk esam pie Vidzemes pieskaitāmi. Tas nav mans izgudrojums. Vēl meklējot materiālus par pagastu, uzgāju norādes, ka ar Krustpils un Variešu pagastu pētniekiem vajagot būt uzmanīgiem, jo šejieniešu tradīcijas visvairāk atbilst Vidzemei. Kaut gan mūsu slavenā Ungurmuižas villaine rakstu sarežģītībā un krāsās nemaz tik ļoti nelīdzinās vidzemnieku tautastērpam. Mēs tādi kā paši par sevi – nevienam neesam līdzīgi. Visi ir gribējuši kaut kur mūs sev pievilkt klāt. Tik Kurzemē vēl neesam bijuši! Varbūt arī tādēļ mums ir grūtāk noteikt savu identitāti, un izvēlamies palikt paši par sevi un tā vienkārši dzīvojam nost. Latgaliešu valodā apkārtnē prot runāt tikai ieceļotāji no Latgales. Dažviet vietējiem ir dzirdama sava izloksne – nevietā tiek izmantots platais ē: «ejam ēst maizi», «dod divas pēciņas (paciņas) biskvīšu» u. tml., tomēr tas ir liels retums.
Daiga izveidojusi Variešu apvidvārdu kartotēku un drīzumā skolā rīkos pasākumu, lai ieinteresētu jauniešus pagasta vēstures un vietējā dzīvesveida izzināšanā.
No D. Beinarovičas vairāku gadu garumā pierakstīto apvidvārdu krājuma:
Ancuks – uzvalks
Ļāpšiņa – lapsene
Grezele – pīts grozs, veca vecene
Časka – krāms, nevērtīga manta
Čarpāgs – kauss
Pūne – šķūnis,
Ņūkšķis – čīkstīgs bērns
Lēkška – govs sūds
Kurka – vista
Endzesi – spilvendrānā iešūtā dekoratīvā maliņa
Jorģīne, jurģene – dālija
Duršlāgs – caurduris
Bombas – konfektes
Čagans – kustīgs, izdarīgs cilvēks
Švarkas – divzaru siena dakšas
Tupuļi – kartupeļi
Paši par sevi
.jpg)
Andris Naidovskis (attēlā) par Variešu pagasta pārvaldnieku strādā tikai četrus gadus un arvien dziļāk iepazīst vietējos cilvēkus un tradīcijas: – Pagasta vēstures izzināšanā un popularizēšanā visvairāk savulaik darījusi Ozoliņu ģimene. Lonija veidoja šejienes kultūras dzīvi, bet Gunta dzīves darbs bija novadpētniecība un vietējā muzeja izveidošana un uzturēšana. Guntis cerējis atrast apkārtnes purvos nogrimušo vācu tanku «Tiger», bet iecerētais nav piepildījies... Diemžēl abi jau devušies aizsaulē un muzeja kolekcija publiskai apskatei vairs nav pieejama. Tomēr variešnieki, manuprāt, ir lieli sava pagasta patrioti un daudz dara vietējo tradīciju saglabāšanā. Viņi noteikti nav latgalieši, arī ne zemgaļi vai sēļi. Viņi ir tādi pašpietiekami variešnieki. Pašpietiekami tādēļ, ka ir pārticis pagasts. Ja šejienieši neies pie varasvīriem un neprasīs pievienošanu Vidzemei vai nepievērsīs uzmanību tam, ka tiek «pierakstīti» arī pie citām vēsturiskajām zemēm, tad ar Krustpils novada pievienošanu Jēkabpils novadam viņi gan nav apmierināti. Un kā gan citādi, ja Krustpils novads vienmēr bijis visbagātākais. Arī Variešu pagastā pieraduši paši saimniekot un paši būt sev noteicēji iepriekšējā novada ietvaros. Tagad šādu priekšrocību vairs nav. Žēl, un pagaidām neredzam vēl nevienu ieguvumu, ko mums būtu devusi šī reforma.
G. Gagunova foto
Ar ko šeit lepojas
Variešu pagasta iedzīvotāju minētās vietas, ar kurām viņi lepojas un kuras noteikti rādītu viesiem:
1. Krusta formā celtā Unguru luterāņu baznīca.
2. Timsmales ezers ar kristāldzidru un ļoti tīru ūdeni un ar mellenēm bagātīgi noaugušiem krastiem.
3. Villijas ozols – Latvijā, Baltijā un, iespējams, arī Eiropā visātrāk augošais ozols. Pēc kara, 1949. gadā vietējā iedzīvotāja Villija Mēnesis no meža atnesusi un pie Purmalspāģu mājas Antūžos iestādījusi mazu, mazu ozoliņu. Tas audzis varenā ātrumā un 59 gados kļuvis par dižkoku. Vides aizsardzības un sabiedrisks darbinieks un dižkoku u.c. dabas pieminekļu pētnieks Guntis Jānis Eniņš veicis pētījumu par Villijas ozola ātraudzību un konstatējis, ka tiešām tas apkārtmērā pieaug par 2 cm gadā! Savā 2008. gadā iznākušajā grāmatā par Latvijas dižkokiem «100 dižākie un svētākie» G. Eniņš uzrāda, ka Villijas ozola apkārtmērs tobrīd ir 3,76 m.
Attēlā, kas publicēts grāmatā «100 dižākie un svētākie», pie Villijas ozola pozē autors G. Eniņš un koka stādītājas meita Alda.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par projekta «Kopīgās saknes meklējot» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava
krustpiliete
šitie raksti par pagastiem ir saistoši, ar patiku izlasīju arī par Variešām
re kā
Varieši sevi par latgaliešiem nav uzskatījuši. Tas tāpat kā sēlpilieši sevi neuzskata par sunākstiešiem.