Veltai Lācei šogad februārī apritēja 70 gadu. Dienu pēc dzimšanas dienas esam pie viņas ciemos Saukas bibliotēkā, kur vēl vāzēs pilns sveicēju sadāvāto baltu rožu, bet Velta mūs sagaida un aizrautīgi stāsta, kā tikusi sveikta jubilejā. Draugi izmānījuši rīta pusē laukā no mājām, sakot, ka esot dikti liela nepieciešamība pēc bibliotēkas pakalpojumiem. Velta, protams, bija gatavojusies, ka tiks sveikta, bet ne jau tā: viņa ienāk bibliotēkā, bet tur jau sveicēji stāv rindā, visiem rokas pilnas baltajām rozēm.
Veltu Saukā pazīst visi – savulaik jaunu meiteni, vēl pavisam bērnu, ienācēju šajā pusē, bet nu jau sen kā savējo. Saruna ir saruna, un tā nerit pēc plāna punktiem, sākam ar šodienu jeb pašreizējiem pienākumiem, ko viņa veic – bibliotekāres darbu, vēlāk nonākot arī līdz bērnības un jaunības gadiem.
– Jā, te bibliotēka ir vieta, kurp nāk cilvēki, te uzzināmi jaunumi, te pastāstām cits citam, kā kuram iet, te norit pasākumi, ikdienā bibliotekāre, protams, palīdz ar drukāšanu, kopēšanu, rēķinu samaksāšanu, kādas vēstules uzrakstīšanu, tāpat jāapskata visa jaunākā informācija un, protams, grāmatu maiņa. Es saku: bibliotekārs mūsdienās var visu. Kā jau laukos, tagad, ziemā – dienu sāku ar taciņas notīrīšanu, ar telpu iekurināšanu. Vakarā – jāizmazgā grīda. Man šis arī citādi ir jubilejas gads: pagājuši piecdesmit pieci gadi, kopš esmu Sau-kā! Te es iebraucu 1968. gada jūlijā un tā paša gada septembrī sāku mācīties par traktoristu. Toreiz man bija tikai piecpadsmit gadu. Par savām «traktoristes» gaitām es varētu veselu stāstu uzrakstīt! – smejas Velta.
Bet sākums, viņas bērnības stāsts nav saulainākais, jo nācies piedzīvot daudzas grūtības.
– Es esmu visīstākā sēlpiliete. Dzimusi Sēlpils ambulances ēkā, vietā, kur Sēlpilī brauc no kalna lejā uz Staburagu. Tagad jau mājiņa dikti ieaugusi krūmos. Tie bija kolhoza laiki. Bērnības man nav bijis, – Veltas jautrā un skaņā balss šajā brīdī nedaudz aizlūst. – Augām dienām bija tikai kūts, kūts, govis, govis. Mammīte strādāja fermā, bet tētīts mums nomira, kad viņam bija tikai trīsdesmit septiņi gadi, un tā mamma palika ar trim bērniem: četrus, astoņus un divpadsmit gadus veciem. Man bija astoņi, es tā vidējā. Tagad, kad ļaudis raud, ka iet slikti... To gan es gribu pasacīt – mums nebija neviena pabalsta! Kā mamma prata mūs visas apģērbt un pabarot? Nezinu. Kādas viņa zupiņas vārīja: daudz un gardas! Tā mēs pa to fermu augām: no rīta kūts, vakarā kūts. Visu laiku kūts. Astoņu gadu vecumā slaucu astoņas govis dienā. Kad bijām maziņākas, vēl skolā negājām, slaucām uz maiņām ar vecāko māsu. Mazā, protams, vēl nē. Mamma pieiet, modina, es apķeros viņai ap kaklu, lai tiktu uz kājām, fermā mani apsēdina pie tās govs, un tur es, pa pusei gulēdama, slaucu. Šo stāstot, es visu redzu kā filmā: šo fermu ar nosaukumu «Laimītes». Vēlāk sekoja citi darbi kolhozā, tādi kā zirņu plūkšana, un tad jau kaut ko arī samaksāja. Vienreiz mammīte atveda no pilsētas maizi un to siera desiņu – tik garšīga bija! Atnācu vakarā mājās, domāju, ka vēl būs palikusi, bet nē – vairs nav, un arī dārgs tas gardums bija... Es vēl tagad to reizēm nopērku, kad atrodu veikalā. Uz skolu bija jāiet astoņus kilometrus tālu, un ziemas tad nebija tik maigas kā tagadējos laikos. Iet skolasbērns, izvelk vienu kājiņu no sniega laukā, otra tūlīt iegrimst tajā iekšā. Bieži pa ceļam satikām kaimiņu, kurš uz to pašu pusi brauca garām ragavās, bet reti paņēma pa ceļam arī mani. Pārsvarā – žvīk, un garām, un prom. Pēc tēva nāves pārcēlāmies tuvāk skolai, un tad vairs bija jākājo tikai divi kilometri. Jā, bērnības man nebija. Toties tagad es «ballēju» uz nebēdu.
Velta teic, ka viņas dzīvē esot trīs svarīgi «S»: Staburags, Sēlpils un Sauka. Pēc Sēlpils skolas pabeigšanas devusies prom uz Saukas arodskolu.
Visu rakstu lasiet BD 7. marta numurā
