Agrākā skolas pavāre un godu saimniece Astrīda Zālīte ēst gatavošanas prasmes apguva praksē

     Godu saimnieces prasmes agrāk laukos bija patiesa goda lieta. Pa­gājušā gadsimta 60.–70. gados nevienas lielākas svinības neiztika bez tuvākajā apkārtnē iecienītu saimnieču un viņu palīdžu pieaicināšanas mājās, kur gatavojās lielajam notikumam, un saimnieces kā īstas profesionāles lūkoja, lai galds būtu saklāts atbilstoši tā laika labākajām tradīcijām. 

 

     Patlaban jubileju, kāzu, kristību un bēru galdus mājās vairs tikpat kā neklāj. Tagad šo rūpalu pārņēmuši sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi. Bet mūsu vidū joprojām rodamas šīs agrāko gadu godu saimnieces, nu jau kundzes gados, kurām ir daudz interesanta, ko pastāstīt par savām agrāko darba gadu gaitām un tradīcijām, kas savulaik tika piekoptas. 

    Saukas pagastā viena no godu saimniecēm bija As­trīda Zālīte. Viņa sevi uz­skata par saucieti: dzimusi Viesītē, bet te augusi, mācījusies vietējā pamatskolā, te dzīvo joprojām.  

     Ar viņu īsi pirms Zie­massvētkiem tiekamies Saukas bibliotēkā pie bibliotēkas saimnieces Veltas Lāces un pie tējas tases trijatā runājam ne tikai par godu saimnieču lietām, bet arī par Astrīdas dzīvi un darba gaitām, kā arī par Saukas arodvidusskolu, jo Astrīda, tāpat kā Velta, ar šo skolu bijušas ilgus gadus saistītas. Astrīda no 1971. līdz 2000. gadam strādāja par  arodvidusskolas ēdnīcas pavāri, bet Velta bija audzinātāja. Velta sarunā laiku pa laikam pieliek kādu savu precizējumu, jo pie viņas bibliotēkas plauktos glabājas liels daudzums materiālu par pagasta vēsturi, kā arī prāvs albumu krājums, ku­ros skatāmas bildes par notikumiem arodskolā gadu desmitu garumā. Pasmeja­mies, ka, lai šos stāstus saliktu lasāmus, sanāktu kopotie raksti un, protams, būtu jāmeklē dāsns sponsors to izdošanai. Bet šajā reizē – par skolas pavāri, godu saimnieci, kā arī par daudzajiem pienākumiem, kas padomju gados gūlās uz lauku sievietes pleciem.

 

 

    – Savus pirmos godu galdus patstāvīgi sāku klāt jau septiņpadsmit gadu vecumā, bet vēl agrāk, pavisam jauna meitene būdama, palīdzēju savai mammītei Annai Elvīrai Ķezberei, kura gāja par saimnieci. Mamma pavārmākslu skolās nebija mācījusies un zinības apguva tikai pašmācības ceļā, un laika gaitā visu, ko pavārmākslas gudrībās prata, viņa iemācīja arī man. Vie­nīgi, ko es no mātes neiemācījos – aust un tamborēt, bet adīt un izšūt gan. Mammai bija izšūts savs tautastērps, saaustas segas, tamborējumi. Tas jau, re­dziet, bija tāds laiks, kad sievietēm vajadzēja mācēt visu, un, protams, bija arī saimniecība – dārzs, kūts, tāpat bērnu audzināšanas pienākumi, un manā gadījumā arī klāt nāca godu saimnieces pienākumi. Man ir trīs bērni – Māris, Ainārs un Gunta. Vecākais dēls Māris brauc ar smago mašīnu, Ainārs iet mežā, bet Gunta ir auklīte bērnudārzā. Ainārs arī prot šo un to pagatavot: kūkas cep, bet tikai, kā saka – mājas kārtībā, nevis citiem. Nu jā – dienesta gados gan viņš strādāja par pavāru, tā ka kaut ko jau drusciņ  šajā jomā no manis būs mantojis. Esot pasaukuši notes brīdī piepalīdzēt virtuvē, viņš labi ticis galā un tā arī paņemts darbā. Es pati tagad vairs godu galdu klāšanu nepraktizēju, bet joprojām šo un to uzcepu, ja gadās kāda interesanta recepte, – stāsta Astrīda. Velta gan iebilst, ka vēl pavisam nesen Astrīda esot gan klājusi kādu bēru galdu un, par spīti gadiem, labi tikusi galā. 

     Atceroties darbiem pārpilno laiku, viņa teic, ka tagad pašai jābrīnās, kā savulaik visu izdevies pagūt, jo piecos rītā jau bija jābūt darbā ēdnīcā, tad – uz mājām piecelt bērnus un viņiem iedot brokastis, vēl kūts darbi, tad atpakaļ uz ēdnīcu, līdz deviņos vakarā mājās, kur atkal jāskrien pie lopiem vakara reizē... Un, ja nedēļas nogalē kādam ir svinības, tad saimnieci gaida nākamā maiņa – godu galda klāšana. Bijušas reizes, kad kāzas un bēres vietējie rīkojuši arodskolas telpās, bet citreiz nācies doties arī pie pasūtītājiem uz mājām. Astrīda atceras, kā vajadzējis mājas apstākļos saklāt galdus trīsdesmit cilvēkiem vai bija jāpabaro viesu skaita ziņā vēl kuplāks kāzinieku pulks kādās mājās «Rekordā»  –  vienā no tā laika mazajiem kolhoziem Sau­kas pagastā. 

    Skolas virtuvē tomēr jau bija savas ērtības, bet lauku mājās – ūdens no akas, malka no šķūnīša, vieta nezināma. – Tāpēc kūkas es cepu tikai savā mājā, kur viss pa rokai. To svešā virtuvē gan nē. Jauna skrēju, visu nesu, darīju, stiepu ūdeni, sildījām, lējām bļodā, traukus mazgājām pašas. Bija mums arī palīgi, bet pārsvarā daudz ko darīju pati.

     Noliek man priekšā nokauto cūku – dali, jo tu labāk zini, kā tas darāms! Darīju, rolādes taisīju, palīdze tik lika katlā. Tolaik jau jebkurš godu pasākums laukos bija liels notikums, kurā cilvēki varēja satikties. Daudz kur būts, vai tad visu var atcerēties. Ja tagad vajadzētu strādāt tādā tempā, nezinu, vai spētu, – viņa nosaka.       

 

 

    – Tu pastāsti, ka esi no «Ponkām» ezermalā, no kurienes astoņus  kilometrus turp un atpakaļ gāji uz pamatskolu. Tad tu nonāci profenītē, kur «noķēri» savu Jāni, kurš mācījās mehāniķos, un tā profenītē nostrādāji ap trīsdesmit gadiem. Jā, un mēs tak dejojām vienā deju kolektīvā! – piebilst Velta.

    – Tu pat labāk par mani atceries, – smejas Astrīda. – Deju kolektīvā es gāju, tiesa. Bet tad, kad apprecējos, dzima bērni, tad to apvienot vairs nebija viegli. Tiesa – gaidībās ar pirmo dēlu gan vēl dejoju, jo kolektīvam togad vajadzēja doties uz skati, bet vēlāk vairs nē. Jā, pēc astotās klases es sāku strādāt fermā, jo mācīties negribēju, taču tajā laikā, ja nemācījies, mājās tupēt nedrīkstēja – bija jāiet darbā. Tā piecus gadus nostrādāju fermā, kur bija trīsdesmit govis, kas vasarā bija ar rokām jāslauc trīs, bet ziemā – divas reizes dienā. Atceros, kā no fermas stiepām tās lielās kannas uz pagrabu. Vasarā pagrabā bija salikts ledus, lai piens turas auksts. Ziemā jau, protams, to nevajadzēja. Un nākamajā rītā mans tētis ar zirdziņu piena kannas veda nodot uz pienotavu Druvās, kas atradās ap piecus kilometrus tālu. Atceros, kā reiz vasarā izcēlās bargs laiks, kūtī ieripoja lodveida zibens, kas pa vienām durvīm ienāca iekšā, pa otrām – ārā! Es tā pārbijos! Nosviedu spaini zemē un kliegdama uz māju! Labi, ka tā nebija sprāgstošā zibens lode. Fermā mēs strādājām visa ģimene: es, mamma, tētis, un darbus dalījām savā starpā, bet tik un tā sanāca, ka man dienā vajadzēja izslaukt vismaz trīsdesmit govis – ja manā pārziņā to bija  desmit un vasarā jāslauc trīs reizes dienā, tad tā jau sanāk. Rokas da­būja ciest, kā nu ne. Divus gadus nācās strādāt tādos apstākļos, līdz fermā ievilka elektrību un sākām slaukt ar aparātiem – cita lieta! Kad gāju skolā, tad vēl par elektrību nevarējām pat sapņot – mācījāmies petrolejas lampu gaismā. Nu jā, bet, kad lielie slaukšanas darbi bija padarīti, gribējās jau arī kādu vakaru aizskriet uz balli. Jaunībā cilvēks var visu, – atceras Astrīda.

     Braucot uz Sauku, ceļa malā redzama agrākā kluba ķieģeļu ēka, kas nu jau sen kā stāv tukša. Ar šodienas acīm skatoties, liekas nesaprotami – uzcēluši klubu tādā vientuļā vietā. Bet, parunājot ar Veltu un As­trīdu, abas teic, ka savulaik arī tādam mazam klubam netrūka apmeklētāju, jo kolhozu laikos cilvēku šajā pusē bija krietni vairāk. Uz jautājumu, cik varētu būt gadu gaitā iedzīvotāju gājis mazumā, Velta skaņi iesmejas un teic, ka desmitām reižu.

     – Agrāk šie pagasta centra daudzdzīvokļu māju dzīvokļi bija pilni ar  cilvēkiem, bet tagad stāv tukši. Tiesa – izdemolēti nav un īpašnieki tos ir saglabājuši. Jurgita, Aurika, Saldatāni, Gaida un citi paturējuši šos dzīvokļus, tur kārtībā, taču paši dzīvo citur Latvijā vai pat ārzemēs, – Velta uzskaita. Uz jautājumu, kas varētu būt tas apstāklis, kas liktu vismaz kaut cik palielināt pagasta iedzīvotāju skaitu, Velta teic, ka te vajag darbu un kur dzīvot. Un derētu savest kārtībā namu (skolas ēku). Dzīvokļi trīsstāvu mā­jās ir saglabāti, tiesa – tie pašiem jākurina, bet šodienas apstākļos ar dārgajiem resursiem malkas apkure sanāk lētāka, kaut gan arī tā vairs nav tik izdevīga kā agrāk. Astrīda stāsta, ka viņai dzīvoklī ir gan plīts, gan mūrītis. Kaimiņam pat ierīkota sava centrālā apkure, un viņam Astrīda palīdz ar malkas nešanu un iekurināšanu, jo viņam jau pāri astoņdesmit un esot diezgan švaks. Bet kas varētu šeit nākt uz dzīvi? Astrīda teic, ka grūti iztēloties.

     Vēl atgriežamies pie viņas saimnieces gaitām. Laiks, kad ritēja Astrīdas aktīvie darba un godu saimnieces gadi, bija nabadzīgs pieejamo garšvielu ziņā. Tādas mūsdienās vienkāršas garšu lietas kā kanēlis, vanilīna cukurs vai piedevas kā majonēze un zaļie zirnīši tolaik bija deficīts. Kur nu vēl citas mūsdienās pašsaprotamās ēst gatavošanas feinšmekeru lietas, kas tajos gados un turklāt laukos nebija pat sapņos redzētas! Ar ko nācās iztikt? 

      – Tā arī iztikām: sāls, pipari, lauru lapas, ķiploki, sīpoli. Mans dēls Ainārs arī patlaban, kad gatavo gaļu, daudz neaizraujas ar garš­vielām: sāls, pipari, ķiploks, i viss. Nezinu... kaut kā jau tolaik iztikām. Kā piedeva kalpoja burkāni, sarkanās bietes pievienojām, lai būtu krāsaini, jo mākslīgo krāsu nebija. Ko likām klāt kūkai? Jā, citronu! To gan! – atceras Astrīda. Godu saimnieces darbs viņai, tāpat kā savulaik mammai, kalpoja tikai kā papildu nodarbe, bet algu Astrīda pelnīja, strādājot par pavāri toreizējā Saukas arodskolā, kur, protams, bija sava ikdienas ēdienkarte. Kāda? Par to var izlasīt grāmatā.

     Saukas pagasts var lepoties ar vairākiem izdevumiem sērijā «Mūsu stāsti», kas izdoti laikā no 2006. līdz 2010. gadam, un viens no tiem saucas «Saimnieču grāmata», kurā stāstīts arī par Astrīdu Zālīti. 

      Citāts no izdevuma: «Kāda bija skolas darba diena? Darbs bija maiņās. Piecas dienas strādājām no pieciem rītā līdz deviņiem vakarā, pēc tam bija piecas brīvdienas. Sākumā kurinājām malkas plīti. Audzēkņu ēdināšana notika maiņās. [..] Maiņā varēja paēdināt 150 audzēkņu, bet tie bija gadi, kad skolā mācījās līdz pat 400 audzēkņiem. Visu vajadzēja paveikt, lai nekavētu dienas režīmu.

     Ko tad gatavojām? Bro­kastīs – tēja, kakao, kafija, sviests, biezpiens, desa, siers, olas, konservi, maize. Iesākumā maizes mašīnas nebija, un tad maizi daudzajiem ēdājiem sagriezt bija liels darbs. Pusdienās allaž bija kāda zupa, tad otrais ēdiens un kāds padzēriens. Bērniem īpaši garšoja biešu, frikadeļu un pupiņu zupa. Gatavojām dažādas mērces: sēņu mērci, balto mērci, brūno mērci, zivju mērci, balto mērci ar olām, ar sīpoliem un vēl citas. Vakariņās bieži gatavojām biezputras, piena zupas. Skolā audzēkņi palika arī sestdienās un svētdienās, tad centāmies pagatavot kādu atšķirīgu ēdienu un saldos ēdienus.». 

Un ko saimnieces cēla galdā godos? – Cepām kotletes, karbonādes, irbītes, bija šķiņķis, aknu pastēte, ko veidojām visādi, piemēram, ezīšus – lielus un mazus. Noteikti galdā bija zivis. Kad Lūsim bija kāzas, taisījām no zivs čūsku. Kā to dabūjām gatavu, vairs neatceros, bet sanāca labi, un meistardarbu nolikām priekšā jaunajam pārim Aivaram un Sanitai. Centāmies, lai būtu gan garšīgi, gan interesanti noformēts. Saldajā – ko nu kurš gribēja: krēmi, rīsu pudiņš, biezpiena, saldā, skābā krējuma krēmi ar dzērveņu vai zemeņu ķīseli. Cepām bulkas, plātsmaizes, riekstiņus, vafelītes, groziņus. Tās, kā jau teicu, taisīju pie sevis mājās. Bija reizes, kad paņēmu uz godu mā­jām savus traukus vai veidnes, gadījās, ka tās tur arī palika... – atceras Astrīda. 

     Pieskaramies arī aizgājušo gadu tradīcijai – kāpostu zagšanai godību otrajā dienā. – Vai, – smejas As­trīda. – Vienās kāzās man kāpostu zagļi, raujot katlu prom, saplēsa kleitu – manai jaunajai kleitai noplēsa piedurkni, ka nemetas. Tā arī vairāk netiku to uzvilkusi. Citās kāzās kāpostu zagļi nočiepto katlu pakāra kokā pie ēdnīcas. Bet mēs jau nebijām muļķes – mazumu atdevām, lai jau zog, bet vairumu noslēpām. Kamēr šie ņēmās kāpt kokā, mēs jau kāpostus esam sasildījušas, bļoda galdā, un nekā – būs vien jāiet mājās. Godi tajos laikos bija ne tikai tikšanās un cienāšanās ar  gardām lietām, kas tolaik nebija ikdienas galdā. Viesībās cilvēki arī dziedāja, parasti bija sarakstītas un viesiem tika izdalītas lapiņas ar dziesmu vārdiem. Protams, spēlēja dzīvā mūzika. Arī manis pašas kāzās bija muzikanti, laikam četri, no Aknīstes puses, akordeons un kas vēl tur. Es vispār savas kāzas slikti atceros. Liels pārdzīvojums laikam bija. Arī savām kāzām pati cepu pīrāgus, saldos sataisīju. Protams, godos iecienīts bija tāds ēdiens kā rasols. Arī no bietītēm, un manās kāzās viens ciemiņš to nodēvēja par sarkanajām briesmām. Ko domā – paņēma to bļodu, laikam ēdīs, bet nenoturēja līdzsvaru, sola galā sēdēdams, tā arī nogāzās zemē ar visām «sarkanajām briesmām», kas sakrita tam virsū, – smejas Astrīda. 

     Daudzos saimnieces gaitās noietajos gados Astrīda ne tikai mācījās pati, bet arī apmācīja šim darbam palīdzes – jaunās meitenes. Godu saimnieces nebija skopas un labprāt dalījās ar savām zināšanām, ne kā tagad – šefpavārs reizumis mācekli liek tikai kartupeļus mizot vai grīdas mazgāt. 

– Arī skolas ēdnīcā mācījām palīdzēm no audzēkņu vidus gan brokastis taisīt, gan pankūkas un kotletes cept. Kartupeļus gan mums pašām patika mizot – sēdi un mizo, – smejas Astrīda.

     Astrīdai kūku cepšanas gudrības esot mācījusi skolas apkopēja Emīlija Arci­moviča, bet Velta atceras, kā viņai, tolaik jaunai sievietei, Emīlija ierādījusi svaigo upeņu beršanu ar cukuru ziemas krājumiem.

     – Nevis tikai maisi, ka­mēr viss cukurs izkusis, bet griez tik ilgi, kamēr biezeņa virsma traukā kļūst kā spogulis un tajā vari saskatīt savu seju! – viņa man mācīja. – Emīlītei bija visgaršīgākās kūkas un krājumā visādas labas receptes. 

     Astrīda piebilst, ka arodskolas pavārēm pienākumos ietilpa arī krājumu sagatavošana: skolas ēdnīcā tika vārītas zaptes, likts plūmju kompots, skābēti kāposti un marinēti gurķi. Tā bija gan garšīgāk, gan lētāk, turklāt viss tika izaudzēts skolas mācību saimniecībā. Kad vajadzējis, pavāres pat tika iedzītas vagās ravēt. 

     – Tepat aiz ceļa bija dārzs, bietīšu, sīpolu un burkānu vagas. Gājām un ravējām. Kur liksies? – atceras Astrīda.

     Un Ziemassvētkus? Svi­nēja? – Tas bija jādara pa klu­sam. Laikam tas bija 1972. gadā, kad skolā sanāca ziepes. Nozīmējām au­dzēkņu vecāku sapulci, eglīti, bet pat neiedomājāmies, kas tas par datumu. Un partijas komiteja klāt: skolas eglīte Ziemassvētkos? Togad bija vienīgais gads, kad skolā eglītes nebija. Kurš nosūdzēja? Nezinu. Toties Saukas proftehniskās skolas Jaungada balles gan vienmēr tika rīkotas ar vērienu. Bet čigānos arodskolas darbinieki gan gāja. Pa astoņi, deviņi bariņā. Visādi saģērbušies. Kurā mājā gāja, tajā cienāja. Jā, bija mājas, kurās gan labāk neiet. Pie kura katra nevarēja – nelaidīs, – atceras Velta Lāce. Vēlāk arī bērni pārņēmuši čigānos iešanas tradīciju, ko tagad gan aizēnojis Helovīns, bet pandēmija diemžēl iecirtusi robu pat šajās mūsdienu aktivitātēs. 

     Astrīda atceras, ka skolas Jaungada balle parasti notika kādā 28. decembrī, un tad audzēkņi devās uz mājām, bet skola palika tukša līdz pat 10. vai 11. janvārim. Tad arī pavārēm bija brīvdienas. 

     – Pārējā laikā mācību gadā pavārēm bija tās sākotnējās piecas darba dienas, kam sekoja piecas brīvās, vēlāk jau strādājām pa divām dienām un divas savukārt brīvas. Tā mans darbs ritēja, līdz 2004. gada augustā skolu aiztaisīja, mūs visus padzina. Man tolaik bija tikai 55 gadi, un līdz pensijai bija jāgaida vēl veseli pieci. Stājos bezdarbniekos, gāju strādāt pagastā: zāli pļaut, lapas grābt, malku skaldīt un kraut. Tolaik vēl dzīva bija mana mamma, un viņa man ar savu pensiju palīdzēja materiālā ziņā, bet, kad pienāca mans pensijas laiks, viņa mūs atstāja – novembrī, īsi, pirms es saņēmu savu pirmo pensiju. Mana mamma aizgāja no dzīves laikā, kad viņai pašai līdz simts gadiem bija palicis nodzīvot tikai piecdesmit divas dienas. Jā, nācies dzīvē visam kam cauri sisties. Pensijā būdama, turēju kādu lopiņu, cūkas kā pēdējās palika man kūtiņā. Bet tad dēls sacīja, ka nu gan pietiekot ar tiem lopiem – nav vērts, ir smagi. Jā, bija mums te savulaik jauki laiki, visiem kopā dzīvojot! Kur tie gadi palikuši un tik ātri aizgājuši? –  nopūšas Astrīda Zālīte, bet viņai tas sanāk tā gaiši, nevis bēdīgi.

«Saimnieču grāmatā» ir rodamas daudzas receptes, un četras to klāstā ir arī Astrīdas Zālītes piedāvātās. No tām paņemsim divas, savstarpēji saderīgas.     

 

 

 

---