16. septembrī Zasas tautas namā notika pirmā «Sēlijas laiks Ziedonim» cildināšanas ceremonija. Konkursu «Sēlijas laiks Ziedonim» organizēja Jēkabpils novada Kultūras pārvalde, Jēkabpils novada pašvaldība sadarbībā ar Imanta Ziedoņa fondu «Viegli».
«Laiks Ziedonim» ir ikgadējs konkurss, kura uzdevumi ir godināt un izcelt Imantam Ziedonim svarīgas vērtības, atbalstīt jaunradi, iedvesmot un iedrošināt latviešus visā pasaulē, attīstīt Latvijas tautas izaugsmei un attīstībai svarīgas kultūras un intelektuālās vērtības un prasmes un pilnveidot latvisko identitāti un raksturu. Godinot dzejnieka piemiņu, 2014. gada 3. maijā kopā ar fondu «Viegli» notika pirmā apbalvojuma «Laiks Ziedonim» cildināšanas ceremonija Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, topošajā Ziedoņa zālē. Piecus gadus pēc kārtas šis apbalvojums piecās dažādās Latvijas vietās (Rīgā, Cēsīs, Jūrmalā, Rēzeknē un Liepājā) tika pasniegts piecās nominācijās: zinātnē «Taureņu uzbrukums», novadpētniecībā «Kedas», tautsaimniecībā «Zemi es mācos», bērniem un jauniešiem «Rabarbers», dzīve literatūrā «Bize». 2017. gada jūnijā Jelgavas 4. vidusskola sadarbībā ar Imanta Ziedoņa fondu «Viegli» un Jelgavas pilsētu pirmo reizi aicināja uz cildināšanas ceremoniju «Zemgales laiks Ziedonim». Arī te apbalvojumi iedvesmojošiem Zemgales cilvēkiem tika pasniegti minētajās piecās nominācijās.
Līdzcilvēki piesaka divdesmit sešus balvu kandidātus
Bet šogad pirmo reizi balvas šajās nominācijās saņēma konkursam «Sēlijas laiks Ziedonim» pieteiktie laureāti. Kopumā uz to bija iesūtīti 26 stāsti.
Šā gada nominanti: Una Kukle; Kristīne Kalēja, tērpu māksliniece; Anda Svarāne, keramiķe, mākslas pedagoģe un biedrības «Sēļu pūrs» vadītāja; Zaiga Rebane, «ZaigaArt» vadītāja; Astrīda Mencendorfa, Seces pagasta kultūras nama vadītāja; Ruta Jakovļeva, mūzikas skolotāja, vokālo ansambļu vadītāja; Zanda Zaļakmene, studente; Raitis Daudzvārds, skolnieks; Valdis Tomsons un Irma Tomsone, z/s «Pilkalne»; Madara Vēvere, LLKC Aizkraukles biroja vadītāja, SIA «Jix» īpašniece; Līču ģimene, rožu stādu audzētava «Greķāni»; Čāmānu ģimene, uzņēmēji; Artis Kronītis, SIA «Kronīšu kokapstrāde»; Vents Aperāns, SIA «Gretes»; Raimonds Leitis, z/s «Čaidāni»; Emīlija Ozoliņa, mājražotāja; Benita Štrausa, Bebrenes pagasta priekšsēdētāja; Elmārs Vectirāns, pensionārs, Ērberģes muižas gids pēc sirds aicinājuma; Vanda Gronska, novadpētniecības mājas «Paula Sukatnieka «Apsītes»» vadītāja un biedrības «Dvietes vīnogas» ideoloģiskā centra vadītāja; Līga Jaujeniece, bibliogrāfe V. Ancīša Aknīstes bibliotēkā; Ilga Bruņeniece, skolotāja, vēstures pētniece; Līga Lācīte, Jēkabpils novada Leimaņu bibliotēkas vadītāja; Eduards Kaļķis, mākslinieciskās daļas vadītājs Jaunjelgavas kultūras centrā; Lidija Ozoliņa, pensionāre, vēsturniece; Skaidrīte Medvecka, angļu filoloģe, angļu valodas skolotāja.
Katru no viņiem ieteica kāds līdzcilvēks vai līdzcilvēku grupa, aizpildot un nosūtot konkursa rīkotājiem ieteikuma anketu ar aprakstu par savu cildināšanai ieteikto kandidātu.
Radi, kuri kopā rada
Kā pirmais šajā vakarā apbalvojumu novadpētniecības nominācijā «Sēlijas kedas» ieguva jaunjelgavietis Eduards Kaļķis. Konkrētās nominācijas nosacījumi teic, ka apbalvojums novadpētniecībā «Sēlijas kedas» tiek dots cilvēkam ar nerimstošu meklētāja jeb pētnieka garu, par aizrautīgu un radošu darbu lokālu teritoriju un to kultūras tradīciju izpētē un attīstībā, tā veicinot latviskumu un iesakņotību.
Novadpētniecības nominācijā ar nosaukumu «Sēlijas kedas» balva jaunjelgavietim Eduardam Kaļķim.
Ieteicējs par Eduardu Kaļķi raksta: – Eduardam varētu piešķirt pat vairākas no norādītajām nominācijām, bet tomēr «Sēlijas kedas» šķiet vispiemērotākā. Cilvēks, kurš ar visu sirdi un dvēseli ir Sēlijas un Jaunjelgavas patriots. Eduardu Jaunjelgavā pazīst kā biedrības «Radi Jaunjelgavā» vienu no dibinātājiem un galveno aktīvistu. Kopā ar mammu Kristīni Eduards izveidoja biedrību un slaveno «Radu tirgu», kas nav vienkārši tirgus. Te notiek dažādas andelēšanās un izklaides pēc vecām paražām. Viena no mīļākajām apmeklētāju izklaidēm ir umurkumurs. Biedrībai ir sava māja, kurā notiek dažādas darbnīcas, semināri, izklaides. Eduards ir arī Jaunjelgavas un tās apvienības pārvaldes tūrisma gids. Vadot ekskursijas, viņš aizrauj visus, pat tos, kas parasti velkas līdzi un klausīties negrib. Kad ekskursantiem teic, ka ekskursija būs divu stundu garumā, viņi parasti brīnās, bet, kad gida tūre ir beigusies, smaidot atzīst, ka bija interesanti un laiks aizlidoja vēja spārniem. Eduards tiešām zina ļoti daudz un interesantu faktu par pilsētu un apkārtni, arī tādus, ko citi nezina, jo ir veicis kārtīgu un pamatīgu izpēti.
Eduards Kaļķis rada jaunu tūrisma objektu Jaunjelgavā: top Baltijā pirmais mazais dārza dzelzceļš. Stacija jau uzbūvēta, vēl savu kārtu gaida sliedes un bānītis.
Eduards ir arī liels vilcienu mīlētājs. Ar viņa rokām drīz būs tapis Baltijā pirmais mazais dārza dzelzceļš. Dzelzceļa stacija jau uzbūvēta, vēl tikai sliedes un bānītis, bet viss jau notiek! Un vēl Eduards ir arī kultūras nama mākslinieciskās daļas vadītājs. Viņš izcili dzied, spēlē teātri, dejo. Rokas viņam ir pareizajā vietā, turklāt lielākā daļa viņa darinājumu ir dabai draudzīgi, tapuši no otrreiz lietojamiem materiāliem. Viņš jebko vecu padarīs par jaunu, skaistu un lietojamu. Eduards ir vienkārši super cilvēks, savas vietas entuziasts, kurš izpētīs visu līdz sīkumam un darīs visu, lai vietu celtu gaismā!
Feisbuka vietnē «Jaunjelgavas mazais dzelzceļš» sacīts: «Mazās dzelzceļa stacijas «Jaunjelgava» ēkas ārējais veidols tapis, iedvesmojoties no Latvijas lauku dzelzceļu tipiskajām koka staciju ēkām. Ārējie uzraksti atbilst Latvijas dzelzceļu apzīmējumu standartiem 20. gadsimta 30. gados. Stacijas iekšpuse iekārtota 20. gadsimta 70. gadu stilā. Ieejas durvis ved uzgaidāmajā telpā. Tajā redzamas pasažieru noliktās mantas, kāda ceļasoma, «tīkliņš» un plašķis, pie sienas atbilstoši laikmetam karājas «tautu tēvs un skolotājs». Šeit savu vietu radis arī kāds sens vilcienu kustības saraksts, kas nedaudz izkritis no kopējā pārstāvētā laika posma, tomēr ievērojams ar saturu.
.jpg)
Stacijas dežuranta telpā atrodas dzelzceļa stacijas vadības pults, dažādi ar vilcienu kustības vadību saistīti priekšmeti – telefona aparāti, zižļi, Meļentjeva sistēmas noslēdzēju atslēgas, selektors, zīmogi, dokumentācijas žurnāli.
Pārskatāmībai un slēpto robežu nojaukšanai uzgaidāmās zāles un dežūrtelpas norobežošanai izveidota lete, ļaujot ikvienam ielūkoties ikdienā apslēpto dzelzceļa stacijas telpu dzīvē. Stacijas dežuranta telpā atrodas dzelzceļa stacijas vadības pults, dažādi ar vilcienu kustības vadību saistīti priekšmeti – telefona aparāti, zižļi, Meļentjeva sistēmas noslēdzēju atslēgas, selektors, zīmogi, dokumentācijas žurnāli. Tepat te redzami dažādi citi ar dzelzceļu saistīti priekšmeti, kas agrāk kalpojuši staciju darbā. Iekārtots arī atpūtas stūrītis ar ražošanas apvienības «Darba spars» Jaunjelgavas cehā ražoto maizes kasti un citiem tālaika sadzīves priekšmetiem, ko ikdienā izmantoja gan dzelzceļnieki, gan arī ikviena mājsaimniecība. Eksponēta viena no pirmajām pārnēsājamajām radiostacijām «Транспорт», ko plaši pielietoja dzelzceļa darbinieki. Stacijā redzamās mēbeles izgatavotas rūpnīcas «НОтСнаб» Jaunjelgavas mēbeļu cehā».
«Sēlijas laiks Ziedonim» laureātu godināšanas pasākumā vispirms ar īsu uzrunu skatītāju priekšā stājās apbalvojuma pasniedzēji, tad klātesošie varēja noskatīties video prezentāciju par katru laureātu. E. Kaļķim balvu pasniedza kopienu sadarbības tīkla «Sēlijas salas» pārstāves un 2021. gada nominācijas «Zemgales kedas» laureātes Ieva Jātniece un Daina Alužāne.
– Kas var būt skaistāks par to, ka mēs te esam uz vietas un klātesoši, dzīvojam un radām kopā ar saviem radiem? – videorullītī sacīja E. Kaļķis. Uz jautājumu, kas viņu dara laimīgu, Eduards atbild, ka šo sajūtu viņam dodot apkārtējo cilvēku pozitīvais vērtējums par viņa veikumu un pasacītais paldies, tāpat laimīgas apmeklētāju sejas pilsētas kultūras centrā, un, protams, laime ir tad, kad paša tuvinieki ir sveiki un veseli.
Katram no pieciem «Sēlijas laiks Ziedonim» laureātiem tika uzdots jautājums «Kas tev ir Sēlija?». Eduards Kaļķis uz to atbildēja, ka Sēlija ir interesanta vieta, savdabīga, ar cilvēkiem, kuri, ir nedaudz noslēgtāki kā citviet Latvijā, bet tajā pašā laikā Sēlija tomēr ir atvērta un pozitīva, vieta, kur iesakņoties, vieta ar auglīgu un bagātu zemi, kurā iesakņojoties, izaug jauni, skaisti stādi.
– Esmu priecīgs, ka šā konkursa 26 sešu nominantu klāstā puse ir no Aizkraukles novada, man prieks šovakar būt te kopā ar tik daudziem spēcīgiem cilvēkiem, bet iegūtais apbalvojums – «Sēlijas kedas» liek vēl čaklāk doties uz priekšu. Jūtos saviļņots! – cildināšanas pasākumā uzrunājot klātesošos, sacīja Eduards Kaļķis un uzsvēra, ka šos stipros cilvēkus ir iepazinis, tieši pateicoties faktam, ka Sēlija nu ir atdzimusi un top arvien populārāka.
«Lauki ir vieta, kur vērts dzīvot!»
Balvu nominācijā «Sēlijas taureņu uzbrukums» saņēma angļu filoloģe un skolotāja Skaidrīte Medvecka. Atbilstoši nolikumam, šī balva tiek dota cilvēkam, kurš aktīvi nodarbojas ar pētniecību, zinātni vai aktīvu darbību izglītības jomā. Laureāti pieteica folkloriste Iveta Tāle, sakot: – Cilvēks, ko tagad piesaku, ir dzimis sēlis, savulaik ieguvis labu izglītību lielpilsētā, bet tad apzinīgā vecumā nolēmis, ka jāatgriežas dzimtajā pusē, jo negribas dzīvot uz akmeņiem, bet gan te – Sēlijā, savā iespēju zemē.
.JPG)
Balvu nominācijā «Sēlijas taureņu uzbrukums» saņēma angļu filoloģe un skolotāja Skaidrīte Medvecka. Šo balvu dod cilvēkam, kurš aktīvi nodarbojas ar pētniecību, zinātni vai aktīvu darbību izglītības jomā.
Ieteikuma vēstulē rakstīts tā: – Skaidrīte Medvecka ir cilvēks, kuram pateicoties, Aknīstē angliski runā ne tikai jaunākā paaudze, bet arī vidējā un saprot seniori. Angļu valoda ir viņas lielā mīlestība, audzējama un pilnveidojama visa mūža garumā. Aknīstes vidusskolā Skaidrīte to mācījusi vairāk nekā 20 gadu, tiesa gan, ar garāku pārtraukumu.
Šajā pārtraukumā, kas ilga gadus piecpadsmit, viņas zināšanas un aizrautība izveda angļu valodu ārpus vidusskolas sienām – Aknīstē, tās apkārtnē un visā toreizējā Jēkabpils rajona teritorijā. Divtūkstošo gadu sākumā Skaidrīte no skolas aizgāja, lai uzsāktu jaunu dzīves posmu nevalstiskajā sektorā. Vispirms radās biedrība «Manai mazpilsētai Aknīstei», kuras pamatdarbības veids bija tieši mūžizglītība, galvenokārt – svešvalodu apguve. Kursi visiem par baltu velti, jo pašvaldība biedrībai bija deleģējusi mūžizglītības funkcijas. Notika papildu stundas skolēniem, valodas apguve darbīgajiem cilvēkiem, speciāli kursi senioriem. «Pateicoties Skaidrītei, es tagad atšķiru internetu no internāta un datoru no televizora. Un saprotu, ka mans mazdēls ar mani atsveicinās, sakot «gud bai»!– stāsta kundze, kuras gadu bagātība pārsniegusi astoņdesmit. Un tāda viņa nav vienīgā. Tad Aknīstē parādījās starptautiskās sadarbības projekti. «Pateicoties Skaidrītei, esmu redzējusi lielu daļu Eiropas. Pat neticēju, ka tā var notikt, apgūt valodu un varu sarunāties, – saka Lāsma.
Jā, tā Eiropas apceļošana notika, pirms kļuvām ES dalībvalsts un ārvalstu ceļojumi vēl bija ekskluzīva iespēja. Protams, delegācijas bija jāuzņem arī Aknīstē. Un kā tad uzņemsi, ja valodu nezini? Kur un kā uzņemsim? Sākumā uzņēmuši savās mājās, taču, pateicoties Skaidrītes atvestajiem itāļu, poļu, norvēģu, somu un citu valstu viesiem, Sorokinu ģimene uzsākusi ēdināšanas un viesmīlības biznesu, kas šodien veido vienu no pilsētas redzamākajiem uzņēmējdarbības kompleksiem.
Skaidrīte Medvecka (pirmā no labās) ir LEADER un «Grundtvig» programmas projektu ieviesēja un biedrības «Manai mazpilsētai Aknīstei» dibinātāja. Daudz darba ieguldījusi un turpina strādāt līdzcilvēku izglītošanas jomā.
2004. gadā Latvija kļūst par ES dalībvalsti. Un parādās jaunas atbalsta programmu iespējas. Nezinot valodu, protams, par tām neuzzināsi. «Pateicoties lieliskai somu sievietei, uzzināju par LEADER programmu,» – stāsta pati Skaidrīte. Atbraucot mājās, tūlīt stāstījusi vīram, ka tas ir tieši tas, kas Latvijas laukiem vajadzīgs. Devušies uz Jēkabpils rajona padomi, pēc tam uz Zemkopības ministriju. Un, pateicoties Skaidrītes zināšanām un entuziasmam, viena no pirmajām Latvijas LEADER grupām dzima tieši Aknīstē.
Paralēli darbam ar LEADER, «Grundtvig» programmas projektu ieviešanai, Skaidrīte nepārtraukti ir mācījusi angļu valodu visiem, kam vien tas bijis vajadzīgs. Bieži vien bez samaksas vai par simbolisku atlīdzību.
«Es to nedaru par naudu. Tā ir mana lielā mīlestība» – saka viņa pati. Skaidrīte valodu ne tikai māca, bet arī nepārtraukti mācās pati. Lasot, meklējot nezināmos vārdus, sekojot valodas attīstībai, lietojot sarunās ar draugiem. Domāju, ka tik plaša angļu valodas bibliotēka, kāda šobrīd atrodas Aknīstes pagasta «Birzniekos», mūsu reģionā ir retums.
Patlaban Skaidrīte bauda pensijas gadus tīrā angļu lēdijas stilā – ar ziedošu dārzu un zelta retrīveru Elizabeti cieši blakus. Elizabetei ir sava vieta arī datora tuvumā. Un kā gan citādi, jo saimnieces ikdienā nozīmīgu vietu ieņem attālināto angļu valodas privātstundu pasniegšana. Viņas skolēni ir no visas Latvijas, visdažādākā vecuma un zināšanu līmeņa, pamata un vidusskolēni, pieaugušie, kuri vēlas valodas prasmes uzlabot. «Vairāk gan neņemšu, tas jau kļūst par darbu. Vairāk naudas arī ne – negribu to sajūtu, ka mani pērk. Šīs stundas ir mans prieks» – kārtējo reizi saka lēdija Skaidrīte. Arī man ir tas gods tikties ar viņu svētdienas vakaru stundās. Un tās nav tikai valodas stundas – tā ir zeltaina novakare kultūrā, filozofijā, dzejā un paradoksos. Zināšanas, aizrautība un dzīvošanas tīrība, kas ir būtiski ietekmējusi intelektuālo un ekonomisko dzīvi reģionā. Tas ir par Skaidrīti.
Video sižetā Skaidrīte Medvecka stāsta, ka ir sēliete, dzimusi Subatē, toreizējā Aknīstes rajonā. Izglītību ieguvusi gan Daugavpilī, gan Rīgā, kur sasmēlusies spēku turpmākajam, līdz nolēmusi, ka viņas bērni pa asfaltu nestaigās, un devusies līdzi vīram uz laukiem.
– Tas bija viens no manas dzīves gudrākajiem soļiem, jo es izvēlējos pareizo savas turpmākās dzīves vidi. Apšaubu, ka, paliekot Rīgā, es būtu tā Skaidrīte Medvecka, kādu mani pazīst tagad, turklāt ar kuru es esmu tīri vai mierā patlaban, atrodoties savā jau solīdajā vecumā, – viņa teic. Uz jautājumu, vai ir laimīga, Skaidrīte atbild apstiprinoši, par spīti gan gadiem, gan faktam, ka dzīvo viena savās mājās.
– Es esmu savas domas salikusi tā, lai būtu tikai prieks. Mūsu prāts ir dārzs, mūsu domas – sēklas. Tā ir tikai mūsu atbildība, vai šajā dārzā augs puķes vai nezāles, – saka konkursa laureāte.
Savukārt Sēlija, pēc viņas domām, no vienas puses ir pierobeža un nomale, tā sakot – «Nekā īpaša...», «Kas tad tur!». – No otras puses – vienreizēja vide priekš darbības! Vide, kur var izpausties, lūdzu – darbojies! Ko darīt tur, kur jau viss sakārots? Protams, te pastāv nomales īpatnības un īpatnības cilvēku domāšanā, bet ir labi, ja varu ik pa laikam dabūt kādu «frišu lufti»» ārpus Aknīstes un Sēlijas. Ja tā nebūtu, tad gan nezinu... Bet tas jau jāregulē katram pašam, – teic S. Medvecka.
Uzrunājot klātesošos apbalvošanas pasākumā Zasā, viņa šo domu papildināja tālāk, atceroties, kā tālajā 2004. gadā, kad tika dibināta partnerība «Sēlija», tai tika izvēlēts moto: «Lauki – vide, kur vērts dzīvot». Tas bija tiesa un sasaucas ar vidi, kur dzīvojam.
– Patlaban esot «modē» jaunām ģimenēm atgriezties laukos. Arī mūsu ģimene astoņdesmito gadu sākumā tā darīja. Ja kāds vēl šaubās, tad šā pasākuma dalībnieki ir labs piemērs, kā var dzīvot laukos. Bet! Lai laukos dzīvotu labi, pirmkārt, ir vajadzīga laba izglītība, otrkārt – gribēšana un varēšana, bet visam pāri obligāts nosacījums – jābūt kaut kam no Dullā Daukas. Jāvēlas redzēt to, kas notiek aiz tālā apvāršņa. Ja gribēsi redzēt tikai tur, kur esi ieaudzis, nebūs tas. Tāpēc skaļi saku paldies Eiropas Savienībai un mūžizglītības programmai «Grundtvig», kam pateicoties, Aknīstes cilvēki septiņu projektu ietvaros varēja paši aptaustīt to, kas notiek Eiropā. Pateicoties šīm iespējām, cilvēki vecumā ap 50 varēja mācīties angļu valodu. Jā, lauki ir vieta, kur vērts dzīvot, un pilsētnieki mūs par to apskauž! – par šo savu uzrunu S. Medvecka saņēma skaļus aplausus no zālē sēdošajiem.
.JPG)
Zasas tautas nama zāle apbalvošanas pasākumā bija pilna ar skatītājiem, sveicējiem un ciemiņiem.
Rozes un rozes
Apbalvojums tautsaimniecībā «Sēlijas zemi es mācos» pēc konkursa nolikuma pienākas cilvēkam, kurš veic videi draudzīgu saimniekošanu, attīsta tradicionālu vai inovatīvu biznesu, kā arī izkopj vidi un Latvijas ainavu. Šo apbalvojumu saņēma Ilze un Pēteris Līči (SIA «Ārītes», rožu stādu audzētava «Greķāni»). Balvu pasniedza pasākuma «Sēlijas laiks Ziedonim» veidotājas, Zasas tautas nama vadītāja Ilze Cekule un Salas tautas nama vadītāja Santa Skosta.
.JPG)
Apbalvojums tautsaimniecībā «Sēlijas zemi es mācos» piešķirts SIA «Ārītes» Saukas pagastā īpašniekiem, rožu audzētājiem Ilzei un Pēterim Līčiem.
Kā vēsta SIA «Ārītes» mājaslapa, šīs stādaudzētavas pirmsākumi rodami jau kādu laiku, pirms tagadējie saimnieki nākuši pasaulē, jo Ilzes Līces vectēvs Jānis Braslis bija viens no pirmajiem Latvijas rožu un neļķu selekcionāriem, savukārt Pētera Līča vecmamma savā laikā bija Aizkraukles siltumnīcu vadītāja. Līči šajā biznesā ir jau septiņus gadus, patlaban «Ārīšu» siltumnīcās tiek loloti vairāk nekā 500 rožu šķirņu stādu.
No ieteicēja sacītā par Ilzi un Pēteri Līčiem: – Ģimene vienmēr atvērta un atsaucīga aicinājumiem dalīties rožu audzēšanas noslēpumos. Līči ir vieni no aktīvākajiem kultūras un tūrisma pasākumu apmeklētājiem, labs atbalsta plecs daudzās kopienu vienošanas lietās un darbos.
Ja tirdziņos satiksiet Līču ģimenes rozes, nebaidieties izjautāt par katras šķirnes kaprīzēm, saimnieki savas audzēknes pazīst ļoti labi un zina, kas kurai aiz ādas. Rozes viņiem ir sirdslieta, nevis tikai bizness, tāpēc rūpes par stādiņu nebeidzas tā pārdošanas brīdī – rozei līdzi nāk padomu vācelīte, kas jums kā jaunajam stāda saimniekam noderēs visā rozes dzīves laikā.
.jpeg)
Līči stādaudzēšanas biznesā ir jau septiņus gadus.
Līču ģimene ar savu mīlestību uz ziediem padara skaistāku visu Sēliju, bet ar mīlestību uz cilvēkiem – bagātāku.
«Mīlestība uz ziediem noteikti ir pārmantota un, kaut pagājis labs laiks, kopš beidzām skolas, kurās apguvām zemtura un puķkopja specialitātes un ar ziedu audzēšanu nodarbojāmies sava prieka pēc, tomēr atgriezāmies pie saknēm. Tagad mūsu hobijs pārtapis vairākās siltumnīcās un rožu kolekcijas dārzā, kurš nemitīgi tiek papildinās ar jaunām šķirnēm,» – tā par sevi raksta rožu audzētāji paši.
Uz videosižeta veidotāju jautājumu «Kas ir Līču ģimene?», Ilze Līce stāstīja, ka viņa ir vietējā, sēliete, dzimusi Viesītē, mācījusies Viesītes vidusskolā, tālāk izglītību turpinājusi Bulduru sovhoztehnikumā, kur izmācījusies par puķkopi. Lauksaimniecības akadēmijā iepazinusies ar savu vīru Pēteri, kurš dzimis Aizkraukles pusē, bērnību pavadījis Bauskā, Sēlijā skaitās ienācējs, bet nu arī viņš ir vietējais, jo Saukas pagastā jau aizvadīti vairāk nekā trīsdesmit gadi.
Uz jautājumu, vai roze ir puķu karaliene, Ilze teic, ka viņa, lai arī pēc profesijas puķkope, uz šiem ziediem iesākumā nav skatījusies no tāda skatupunkta, kurpretī Pēteris allaž, runājot par ziediem, sacījis – «Rozes un pārējie «flokši»». Bet nu gan rozes un to audzēšana esot pilnībā pārņēmušas visas Līču ģimenes dzīvi un ikdienu: vecākiem darbos siltumnīcā aktīvi palīdz arī meita Kristīne un dēls Edgars.
Gandarījumu stādaudzētavas īpašniekiem dod sava darba augļi: redzēt, kā ziemā potētie stādi ieaug, tad pieaug, līdz pārceļas uz siltumnīcu, bet vasaras vidū skaisti uzzied lielās rožu dobes pie «Greķānu» mājām un siltumnīcām. Un tā tas turpinās katru sezonu.
Bet, runājot par Sēliju, Līči teic, ka viņiem prieks, ka šis vēsturiskais novads nu pacelts saulītē, jo abi noteikti ir šīs vietas patrioti.
– Mums reiz žurnāliste no «Latvijas Avīzes» jautāja, ko jums tas dos, ka Sēliju atzīs? Jā, ko gan tas maina? Materiāli neko, bet man tomēr ir svarīgs tas Sēlijas karogs, ko varu pacelt mastā savas mājas pagalmā! – saka Ilze Līce. Apbalvošanas pasākumā Ilze un Pēteris teica paldies sabiedrībai par atzinību, saviem bērniem par palīdzību darbā un uzsvēra, ka šogad kā nekad ir sajutuši atbalstu un uzmundrinājumu arī tieši no sēļiem.
Skolotāju balvai piesaka bijušie audzēkņi
Nomināciju dzīve mākslā «Sēlijas bize» pieteica un pasniedza Jēkabpils novada domes priekšsēdētāja vietnieks Alfons Žuks, sakot, ka šā nominanta priekšā rodas vēlme iztaisnot stāju, jo viņa ir īsts sēlis, stipra un sīksta dabā. Nominācijā par dzīvi mākslā apbalvojums tiek cilvēkam, kurš aizrautīgi darbojas kādā no mākslas jomām, iesaistot un iedvesmojot citus.
Un tā ir Anda Svarāne, keramiķe, mākslas pedagoģe un biedrības «Sēļu pūrs» vadītāja, kura, sākot savu videostāstu, runāja sēļu dialektā, jo ir viena no tā labām pratējām. Anda teica, ka pirmā viņas mākslas akadēmija bijusi turpat dzimtajās Slates «Klāvdruvās», kur ir pļavas, purvs, krāsas, bet ar laiku tomēr nācies doties pie brōļim latgaleišiem, lai tur taptu par kārtīgu keramiķi, mācoties Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolā.
Nominācija dzīve mākslā «Sēlijas bize» – Andai Svarānei, keramiķei, mākslas pedagoģei un biedrības «Sēļu pūrs» vadītājai.
– Šodien esam te, pateicoties Ziedonim, un man viņa filosofija ir klātesoša. Es savas dzīves ķibeles un negācijas izdzīvoju savā darbā. Laimīga esmu, kad izņemu gatavos darbus no cepļa un vienmēr tur atrodu brīnumus. No cepļa nevar sagaidīt ko iepriekš paredzamu. Lai cik cepļu es nebūtu izdedzinājusi savā dzīvē, naktī, kad kārtējais dziest, es slikti guļu, bet dodos uz turieni kā uz svētnīcu. Ceplis ir vieta, kas mani dara laimīgu. Otra lieta: esmu iemācījusi saviem audzēkņiem, ka ar mākslu vari būt laimīgs. Tu vari nebūt mākslinieks, vari pat nebūt saistīts ar mākslu, tā tev var būt tikai klātesoša. Māksla atšķir cilvēku no dzīvnieka, – teic A. Svarāne.
Kas ir Sēlija viņai? – Pirmkārt, mājas, un nevis kādas un kaut kur, bet tieši «Klāvdruvas», mani senči un ģimene, kā arī vieta, kur es varu izarunāties sēliski un palaist balsu. Vieta, kur es jūtos silti.
.JPG)
Anda Svarāne (pirmā no labās) teic, ka patlaban liela daļa viņas ikdienas ir dziedāšana kopā ar sēļu tradicionālās mūzikas grupu «Krāce», ko vada Iveta Tāle. Māksliniece domā, ka šis dzīves pavērsiens nav bijis nejaušs.
Par Andu Svarāni ieteikumu rakstīja viņas bijušie audzēkņi: «Mēs, Andas bijušie studenti no Zasas Mākslas skolas laikiem, vēlamies nominēt mūsu skolotāju Andu Ziedoņa balvai, jo, mūsuprāt, tieši viņa iemieso visas apbalvojumam izvirzītās vērtības. Viņa ir spēcīga sēļu sieviete, kura ne tikai mākslā, bet arī kultūrā darbojas ar pašatdevi un iedvesmo gan bērnus, gan jauniešus, gan jebkuru sēli būt lepnam par savām saknēm un darīt lietas pa īstam un no sirds.
Viņa darbojas mākslā plašā vērienā, galvenokārt, lai mākslu un Sēliju novērtētu mēs paši un arī citi. Keramika ir tikai viena šķautne. Anda pagūst darboties pašu veidotajā amatniecības centrā «Rūme», izsekot jauno censoņu «štrihiem» mākslas skolā, darbojas biedrībā «Sēļu pūrs», pagūst arī uz citu biedrību sapulcēm, piemēram, «Sēlijas salas».
Andas Svarānes audzēknis Juris ir guvis panākumus ārzemēs, absolvējot pasaules līmeņa modes augstskolu (AMFI Amsterdamā). Arī citi viņas skolēni veiksmīgi turpina darbību, kas saistīta ar mākslu.
Pats galvenais, radot mākslu, ir iedvesma, kas saistās ar pirmsajūtām: bērnība, brīvība, daba. Mēs to visu izgaršojām mākslas skolā pie molbertiem un vasarās plenēros Zasas parkā. Par šo laiku mums visiem ir vislabākās atmiņas...
Mums ir lepnums par gruntīgu amatniecības centru, kas pulcē ļaudis uz dažādiem izglītojošiem pasākumiem un koncertiem. Prieks par iespējām piedalīties konkursos un projektos, kas vieno Sēlijas esošos un jaunos māksliniekus.
Esmu pateicīga Andai par iedrošinājumu iesākt un turpināt darboties mākslā. Stāstam pievienojot arī pārējo bijušo skolēnu sveicienus, ceram uz mazu lielo paldies mūsu skolotājai arī no jums».
Pēc apbalvojuma saņemšanas Anda Svarāne, runājot par sēliskā dialekta lietošanu ikdienā, sacīja, ka reizēm tajā runājot arī ar saviem audzēkņiem un priecājas, ka viņi kaut ko no tā saprot. Skolotāja izteica prieku par septiņu savu audzēkņu panākumiem Latvijas Bankas organizētajā zīmējumu konkursā Latvijas mākslas skolu audzēkņiem «Mūsu pasaule – mūsu nākotne». Tagad liela daļa Andas Svarānes ikdienas ir dziedāšana kopā ar folkloras ansambli, ko vada Iveta Tāle, un par šo dzīves pavērsienu viņa domā, ka tas noteikti nav bijis nejaušs.
Viesītiete, sēliete, latviete Zanda jeb Sēlijas rabarbers
Piektā nominācija – apbalvojums bērniem un jauniešiem «Sēlijas rabarbers», kur balva tiek jaunietim vecumā no 16 līdz 25 gadiem, kura dzīvē un darbībā izpaužas visas apbalvojuma vērtības. To ieguva Viesītes vidusskolas absolvente, tagadējā baltu filoloģijas studente Zanda Zaļakmene. Balvu pasniedza «Zemgales laiks Ziedonim» vadītāja Elizabete Pavlovska. Viņa īsi atskatījās uz aizvadītajiem šā pasākuma sešiem gadiem un divdesmit pieciem Zemgales konkursu laureātiem.
Piektā nominācija konkursā «Sēlijas laiks Ziedonim» – apbalvojums bērniem un jauniešiem «Sēlijas rabarbers». To pirmajā Sēlijas konkursā ieguva viesītiete, baltu filoloģijas studente un daudzpusīgi aktīvs cilvēks Zanda Zaļakmene.
– Kā savulaik netīšām radās doma rīkot pasākumu «Zemgales laiks Ziedonim», tāpat tas notika ar šo – «Sēlijas laiks Ziedonim». Mans vēlējums, lai arī jūsu pusē laika gaitā būtu tikpat laureātu! Bet, pasniedzot balvu šai nominācijai, jāteic, ka, ja tik jauns cilvēks jau tagad tiek apbalvots par savu veikumu, tad ko no viņa sagaidīsim turpmāk? – sacīja E. Pavlovska.
Ieteicējs apbalvojumam raksta: «Zanda ir Sēlijas jauniete, ar kuru mēs lepojamies. Jauniete jau no trīs gadu vecuma dejo un arī patlaban, kaut mācās Rīgā, joprojām dejo Viesītes deju kolektīvā. Mācoties galvaspilsētā, Zanda arī cītīgi popularizē Sēliju. Viņa aktīvi darbojas kultūras dzīvē, spēlējusi teātrī (arī galvenās lomas), vadījusi pasākumus Viesītes kultūras pilī gan valsts svētkos, gan jauniešu mūzikas konkursu «Homesick», piedalījusies un guvusi uzvaru dziesmu konkursā «Dziesma Elkšņiem», darbojusies «Spēlmaņu nakts» bērnu un jauniešu žūrijā, izteikusi savu viedokli par teātri valsts televīzijā un radio sižetos.
Teātris ir viņas lielā aizraušanās, bet mīļākais autors – Rūdolfs Blaumanis. Zandai ir tradīcija apmeklēt Nacionālā teātra izrādi «Skroderdienas Silmačos», ko viņa vienmēr dara, ģērbusies tautas tērpā, un šo-gad viņa šo izrādi apmeklēs īpaši viņai darinātajā Sēlijas tautastērpā.
Vēl Zanda ir daudzu skatuves konkursu laureāte, guvusi uzvaras matemātikas olimpiādēs. Bet Viesītes muzeja «Sēlija» kolektīvam ir sakāmi īpaši silti vārdi par Zandu, jo viņa strādāja muzejā par gidi un ar visu savu būtību muzeja apmeklētājiem centās parādīt to, ka Sēlija ir skaista, ievērības cienīga apdzīvota teritorija Latvijā. Zanda izstrādāja karti, kas ļauj iepazīt Sēlijas kultūrvēsturi vēl detalizētāk. Viņa sevi pozicionē kā viesītieti, latvieti, sēlieti. Zanda ir pelnījusi šo apbalvojumu!».
Zanda fotosesijā par godu šā gada 4. maija svētkiem. Viņa stāsta, ka Sakas tautas tērps aizņemts no tautas deju kolektīva «Augšzeme».
Video sižetā, stāstot par sevi, Zanda Zaļakmene uzsver, ka patlaban, kad viņa jau turpina izglītošanos, studējot Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē baltu filoloģiju, joprojām turpina dejot Viesītes jauniešu tautisko deju kolektīvā «Augšzeme». Meitene uzsver, ka viņai ir svarīgi tas, ka varēs piedalīties nākamā gada Dziesmu un deju svētkos, kur Sēlijai būs sava programma.
– Pirmo gadu Sēlijai būs atsevišķa deju programma, par ko es ļoti, ļoti priecājos! 2021. gada vasarā strādāju Viesītes Mazā bānīša parkā, vadot ekskursijas, stāstot par bānīša vēsturi. Vēl es veicu nelielu pētniecisko darbu, ar ko tiešām lepojos: izveidoju Sēlijas karti, kurā atzīmētas vietas, kur dzīvojušas svarīgas Sēlijas personības, kur atrodas vēsturiskas vietas – muižas, dievnami, pilskalni. Tas ir svarīgi man, gan, domāju, arī tūristiem, kuri vēlas šīs vietas apmeklēt, – viņa stāsta.
Uz jautājumu, kā ir būt jaunietim sēlim, viņa atbild, ka tas ir unikāli, un esot apnicis visiem skaidrot, ka Viesīte nav Latgalē, Viesīte ir Sēlijā!
– Mans platais «ē» nav latgalieša, bet gan sēļa akcents. Kad atvedu draugus no citiem Latvijas novadiem uz Viesīti un parādu, kā šeit ir, viņi secina, ka te ir miers, nav daudz cilvēku, tuvu klāt daba, meži... Es lepojos un popularizēju Viesīti gan draugu, gan savu sekotāju sociālajos tīklos vidū. Sēlija ir mana dzimtā vieta, vieta, no kurienes mani nekad neatraus, jo pat valodā es izklausos pēc sēlietes. Tā ir vieta, ar ko es asociēšos vienmēr. Kad pasniedzējs augstskolā prasīja, no kurienes katrs nākam, rokas cēla kurzemnieki un citi, bet no Sēlijas es biju vienīgā, sacīju – es, es, es! – stāsta Zanda Zaļakmene.
Apbalvošanas ceremonijā Zanda teica paldies savai ģimenei par atbalstu it visā un uzsvēra, ka viņas ģimenē vienmēr bijis svarīgi saglabāt asociāciju un saiknes tieši ar Sēliju. Viņas paldies arī Viesītes muzejam «Sēlija», kurš palīdzējis gūt plašāku skatu uz savu dzimto pusi.
Rakstā izmantota informācija no vietnēm: ziedonamuzejs.lv, jgb.lv un «Facebook» profila «Sēlijas laiks Ziedonim»
D. Gagunova un «Facebook» profilu foto
Iesāktais turpināsies
Kā radās ideja pasākumu «Laiks Ziedonim» «atvest» arī uz Sēliju, stāsta viena no «Sēlijas laiks Ziedonim» organizētājām Ilze Cekule.
Nominantu kopbilde «Sēlijas laiks Ziedonim» pasākuma dienā Zasas tautas namā. Kopumā cilvēki konkursam bija pieteikuši divdesmit sešus dalībniekus.
– Pagājušajā gadā, kad vēl strādāju Jēkabpils novada Kultūras pārvaldē, pie manis vērsās viena no 2021. gada nominācijas «Zemgales kedas» laureātēm Daina Alužāne, aicinot doties līdzi uz apbalvošanas ceremoniju, kas togad notika Jelgavas novada Vilces tautas namā. Tur satikos un brīdi parunāju ar fonda «Viegli» padomes priekšsēdētāju Žaneti Grendi, un pēc šīs īsās sarunas nonācām pie idejas, ka nākamgad (2022. gadā) šo pasākumu varētu rīkot Sēlijā. Mēs no fonda saņēmām atļauju, atbalstu un lielu uzticēšanos. Mums sacīja – dariet, jo jūs, kas esat uz vietas, visu sēlisko zināt labāk, – atceras I. Cekule.
Kad maijā izsludinātā nominantu pieteikšana bija notikusi, pie darba ķērās žūrija sešu cilvēku sastāvā, kurā strādāja Jēkabpils novada pašvaldības, kultūras pārvaldes un I. Ziedoņa fonda «Viegli» pārstāvji.
Pirms laureātu cildināšanas pasākuma Zasas tautas namā visi nominanti tika sapulcināti uz godināšanas pasākumu šaurākā lokā, kur pateicības, ziedus un dāvaniņas no novada pašvaldības vadības saņēma katrs konkursam pieteiktais.
«Sēlijas laiks Ziedonim» balvas autori ir biedrības «Ūdenszīmes» radošais kolektīvs. Balva ir koka pamatnē iestiprinātais stikla dekors, kas simbolizē nogatavojušos un atvērušos kastani. Savukārt logo idejas autore ir Daina Alužāne, tā veidotāja – Endija Marcinkeviča.
– Esam saņēmuši novēlējumu iesākto turpināt, un es domāju, ka «Sēlijas laiks Ziedonim» būs arī nākamgad. Par to jau ievadītas sarunas ar Aizkraukles novada Kultūras pārvaldi, – stāsta Ilze Cekule.
Rīkotāju paldies palīgiem un labvēļiem: video pieteikumu autoram Jānim Rūtiņam («Divi kadri»), Kas-param Sēlim par apbalvošanas pasākuma video veidošanu. Tāpat paldies Sēlijas mājražotājiem un citiem sponsoriem par devumu cienasta galdam: «Sēlijas salas», «Lii konditorejai», amatu mājai «Rūķīši», kafejnīcai «Kalniņā», kafejnīcai «Dzirnupe», z/s «Bērzi», «IeDillo», Dacei Tamanei, Zentai Subatiņai, biedrībai «Ērberģietes», Ivetai Gasiņai, Inesei Geižānei, «Sēlijas alum», maiznīcai «Dona», «Ezernieki», «Kalngali», «IDYLLO», SIA «Sedumi», Alfrēdam Leitim.
#SIF_MAF2022
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par projekta «Kopīgās saknes meklējot» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»
