Pašreizējā Kūku pagasta iedzīvotāji arī ir vieni no tiem Jēkabpils novada ļaudīm, kas sevi neidentificē ne pie latgaļiem, ne sēļiem. Tādēļ arī «Latgales stāsti Kūku pagastā» nebūs vis par kopīgajām šejieniešu iezīmēm, bet gan par pašiem kūkāniešiem – cilvēkiem, kas ar savu dzīvi un darbu veido šo lielākajai daļai jēkabpiliešu tik pazīstamo vietu.
Skaitļa 13 zīmē
Agrākā Krustpils pagasta (kura sastāvā bija arī daļa padomju laikos izveidotā Kūku pagasta) vēsturi ilgstoši pētījis un arī grāmatās aprakstījis Spodris Bērziņš, bet tieši kūkāniešu gaitām sekojusi un informāciju apkopojusi Zīlānu bibliotēkas vadītāja Anna Lazdāne. Biezā mape ar vēsturiskajām fotogrāfijām, publikācijām, slaveno novadnieku dzīves aprakstiem un plašu informāciju par pagastu dažādās dzīves jomās vēl jau tikšot papildināta, un, kā saka Lazdānes kundze: «Kad mūža darbs būs galā, tad varēšu iet pelnītā atpūtā».
.JPG)
– Manuprāt, mūsu pagasta ļaudīm raksturīga sirds gudrība, sava novada un darba mīlestība, vienalga, kādā nozarē viņi arī strādātu. Šejienieši ir ar dziļu un patiesu dabas ritmu un kultūras izpratni, – savus novadniekus raksturo Zīlānu bibliotēkas vadītāja Anna Lazdāne.
– Kā jūs raksturotu kūkāniešus: kas viņi ir? Kādi viņi ir?
– Mēs esam jaukteņi. Piemēram, es esmu «pusasinis»: tēvs ir augšzemnieks, sēlis, bet mamma – latgaliete. Un tādi te visi lielākoties ir. Senākie vietējie iedzīvotāji noteikti ir luterticīgie, bet vēlāk jau te daudzi ir nākuši – gan latgaļi, gan krievu vecticībnieki, gan kolhoza laikos te ieveda baltkrievus. Pagastā var nodalīt trīs lielākas kopienas – Zīlānus, Kūkas un Laukezeru. Manuprāt, ap Laukezeru dzīvo senākie un pamatīgākie šīspuses ļaudis. Tur ir daudz vecu īpašumu, daudz kas saistās ar Kalvju dzimtu. Vasarās pie Laukezera atpūtās mākslinieki Blumbergi. Agrāk kā šīs teritorijas kultūras centrs bijusi Laukezera skola, kur viesojušies slaveni mākslinieki – Vera Singajevska, Tālivaldis Āboliņš, Elga Īgenberga u.c.
Savukārt Kūku ciems radies, kad sāka darboties kūdras fabrika un šeit pārcēlās strādāt gan tepat netālie mežārieši, gan arī cilvēki no visas valsts. Kopš kūdras purva slēgšanas dzīve Kūkās kļuvusi daudz rāmāka, tagad tas faktiski ir nodrošināts dzīvojamais rajons.
Visbeidzot zīlānieši ir saticīgi, parasti ne par ko nežēlojas, liekas, ka viņos no sendienām saglabājusies tāda īpaša garīgā inteliģence.
Anna Lazdāne jau daudzus gadus apkopo informāciju par tuvākās apkārtnes vēsturi un šodienu,
materiālus par slaveniem novadniekiem, ar tiem pagaidām var iepazīties bibliotēkā.
Īpaša uzmanība veltīta Zīlāniem un Kūku kūdras fabrikai.
Ēdnīca apkalpo kūdras fabrikas «Driksna» iedzīvotājus, piedāvājot pusdienas un vakariņas.
Vasaras mēnešos plānu izpilda par 200%. 60. gadu beigu fotogrāfijā otrā no kreisās – pavāre Veikšāne.
Jānis Eglītis strādā pie kūdras žāvēšanas.
– Ar ko īpašs Kūku pagasts?
– Domāju, ka visi zina, ka mēs sevi saistām ar skaitli 13: mums ir 13 ezeru, 13 kapsētas, 13 km Daugavas krasta. Varam lepoties, ka teritorijas ziņā esam lielākā agrākā Krustpils pagasta daļa un tieši no šejienes nāk daudz talantīgu un Latvijai nozīmīgu cilvēku. Lai atceramies Stukulu dzimtu, Kalvju dzimtu, slaveno aktieri Jāni Lejiņu, lidotāju Kārli Skaubīti, operdziedātāju Annu Žebeku (dzimusi Jansone) u.c.
– Kā radies jūsu saldais nosaukums – Kūkas?
– Par to vēl īstas skaidrības nav. Runā, ka esot bijis tāds saimnieks Kūka, bet drīzāk jau šis nosaukums cēlies no kokiem latgaliešu valodā – kūki. Kad notika pēdējā pagastu sadalīšana un šai teritorijai pievienoja Ezeriešus, tad bija ideja tā saukt visu jaunveidoto pagastu. Manuprāt, tas būtu ļoti piemēroti, bet tā nenolēma, un mēs jau daudzas desmitgades esam Kūkas. Tomēr mūsdienās visvairāk mēs asociējamies ar saldumiem – kūkām –, un, domājams, tādēļ dziesmu svētku gājienā saņemam vislielākās gaviles. Protams, pašvaldība iepriekš regulāri piedalījās ēdampagastu saietos.
– Vai kūkānieši ir saglabājuši un izkopj kādas agrāko laiku tradīcijas?
– Senāk šajā pusē bija ļoti daudz un populāras rokdarbnieces: cimdu adītājas, lakatu audējas. Diemžēl jaunajai paaudzei tas vairs nešķiet aizraujoši un šī tradīcija pamazām izzūd. Vēl mūsu pagastā vienmēr cieņā bijusi sportošana, visiem zināms slavenais skolotājs Jānis Āboliņš. Lai gan pats entuziasts jau sen aizsaulē, viņa svaru bumbu celšanas klubs darbojas joprojām un vēl aizvien dzirdam par mūsu sportistu sasniegumiem.
D. Gagunova un A. Lazdānes arhīva foto
Pagasta lepnums – Laukezers un cilvēki
Aicināta nosaukt, ar ko lepojas Kūku pagastā, Zīlānu tautas nama vadītāja Dace Braune (attēlā) nekavējoties atbild: – Protams, tie ir Laukezers un mūsu cilvēki. Arī mūsu estrāde «Mārdadzis» ir tautā ļoti iemīļota. Pat tad, kad tur nekas nenotiek, vietējie labprāt uzkavējas estrādē vai «Māras dārzā» un bauda siltos vasaras vakarus. Šis dārzs savukārt ir mūsu pandēmijas laika objekts. To pēc ainavu arhitektes plāna, kas veidojusi vairākus objektus Valmierā, stādījām un ierīkojām, kad visa kultūras dzīve bija apstājusies.
Kūku pagasta kultūras dzīve nav pārsātināta ar dažādiem notikumiem, bet tie, kas notiek, gūst iedzīvotāju atsaucību.
– Mums kā jau piepilsētas pagastam nav vajadzības konkurēt ar tepat blakus pieejamo plašo kultūras piedāvājumu. Rīkojam vienu pasākumu mēnesī, tie tiek novērtēti un plaši apmeklēti. Piemēram, augusta sākumā «Mārdadzī» notika jauniešu vidū ļoti populārās grupas «Singapūras satīns» uzstāšanās, kas pulcēja rekordskaitu apmeklētāju – ap 600 cilvēku. Jāteic, ka man ļoti patika, kā mūsu jaunieši prot atpūsties, pat labāk nekā vidējā paaudze, kuriem nereti rodas problēmas ar sabiedriskās kārtības ievērošanu.
Arī amatierkolektīvu pagastā neesot daudz, bet tie esot kvalitatīvi: – Laika gaitā te vienmēr mīlējuši spēlēt teātri. Arī pašlaik mūs priecē teātra kopa «Patapa». Aktīvi darbojas vokālais ansamblis «Minima», bet vissenākās tradīcijas ir 1953. gadā dibinātajam tautas deju kolektīvam «Zīlānietis».
Runājot par kūkāniešu latvisko identitāti, Dace Braune teic, ka šejienieši īpašu vērību tās meklējumiem nepievērš: – Esmu strādājusi vairākās vietās, tomēr Kūku pagasta cilvēki izceļas ar tādu iekšēju inteliģenci. Jā, te tiek īpašs uzsvars likts tieši uz latviskuma izkopšanu. It kā jau mēs skaitāmies latgalieši, bet ikdienā te tas nav izteikti sastopams. Un arī varasvīri tur, augšā, nereti nevar izlemt, kam tad mūs pieskaitīt. Kaut vai dziesmu svētkos esam «plānoti» pie Latgales, bet vēlāk pārcelti uz Zemgali. Redzēs, kā būs tagad, kad Jēkabpils tomēr skaitās Sēlijas novads.
D. Gagunova foto
Piepilsētas pagasta plusi un mīnusi
Kūku pagasta pārvaldes vadītājs Andris Naidovskis šo apkārtni raksturo kā skaistu un sakoptu, ar salīdzinoši labi sakārtotu infrastruktūru, kas ir tuvu pilsētai, tādēļ ļoti daudzi kūkānieši pagastā dzīvo, bet strādā Jēkabpilī.
.JPG)
Kūku pagasta pārvaldes vadītājs priecājas ar paveikto Zīlānu centrā.
Pasākumus «Mārdadzī» apmeklē gan vietējie, gan viesi, māksliniekiem aiz estrādes nesen
iekārtotas speciālas ģērbtuves, tualetes un dušas telpas. Sportisko aktivitāšu
cienītāji spēlē tenisu vai volejbolu vietējos sporta laukumos, bet klusu atpūtu
gaumīgi iekārtotā vidē ikviens var baudīt «Māras dārzā».
– Pēc statistikas datiem, Kūku pagastā pērn bija nepilni 1900 iedzīvotāju, un atšķirībā no attālākajiem novada pagastiem viņu skaits nesamazinās. Esam piepilsēta – laba vieta dzīvei, turklāt arī ar ekonomisko aktivitāti šeit viss ir kārtībā: pagastā reģistrēti tādi uzņēmējdarbības milži kā «Latgran», «DLLA», «Silpec», «Sala mežs», darbojas daudzas spēcīgas zemnieku saimniecības. Protams, visiem jau gribētos, lai var izdarīt vēl vairāk, lai ceļu fondā vairāk naudas, lai varam vairāk ceļu atputekļot, vairāk sāngrāvju iztīrīt utt., tomēr, salīdzinot ar citiem novada pagastiem, mēs naudas ziņā izdarām daudz. Tas jau ir piepilsētas pluss un reizē arī mīnuss – pie mums dzīvo, uz mūsu atpūtas vietām brauc, pie mums izklaidējas liels cilvēku skaits no visurienes, viņi redz un uzreiz arī novērtē vai kritizē šeit padarīto un vēl veicamo. Mēs pastāvīgi esam kā zem lupas, – atzīst pārvaldnieks.
Lielākas problēmas ar saimniekošanu esot Kūku ciemā, jo tur vēl valdot tāds padomijas gars. – Piecās daudzstāvu mājās ir privatizēti tikai daži dzīvokļi, bet 124 ir pašvaldības īpašumā, un to īrnieki līdz šim nav vēlējušies ne tos izpirkt, ne arī kā līdzdarboties problēmu gadījumos. Pašlaik šīs mājas apsaimnieko «Spuņģēni Daugavieši», bet par visu, kas notiek iekšā dzīvokļos, tāpat jāatbild mums, – stāsta A. Naidovskis.
Kūku pagasts ir viens no novada tūrisma centriem. Pārvaldnieks uzsver, ka par to jāpateicas iepriekšējā Krustpils novada vadībai: abiem priekšsēdētājiem – G. Kalvem un K. Pabērzam, abiem izpilddirektoriem – R. Ragainim un R. Spēkam, bet īpaši – vides pārvaldei un Ilmāram Lukstam personīgi: – Tieši ar viņa gādību ir daudz paveikts Laukezera dabasparkā, pilnībā sakārtots Baļotes ezers, Ildzenieka apkārtne un daudzas citas vietas, kas tiešām priecē atpūtniekus no tuvienes un tālienes. Vēl jau mums ir arī Rogāļu grava ar dižakmeni, Asotes pilskalns u.c.
Runājot par pagasta nākotnes plāniem, pārvaldnieks uzsver, ka galvenais esot noturēt to attīstības tempu, kāds bijis Krustpils novada laikā, jo tas Kūkām bijis visaugstākajā līmenī: – Arī tagad ir vairāki plāni, piemēram, par tā saukto Covid naudu gribam sakārtot trīs ceļus. Projekti jau ir uzrakstīti, bet redzēs, vai tas izdosies. Arī citu izaicinājumu, ko mums sagādā pašreizējā situācija, pietiek. Tagad, piemēram, lielākās rūpes gulstas uz sociālo darbinieku pleciem, jo tūdaļ būs jāstrādā ar tikko valdības apstiprinātajiem malkas pabalstiem.
D. GAGUNOVA foto
Kūku pagasts
Pašreizējā Kūku pagasta teritorija lielākoties ir ietilpusi Korfu dzimtai piederošajos īpašumos, bet kopš 19. gs., kad izveidoja lielo Krustpils pagastu, bija tā sastāvdaļa. Krustpils pagasts atradās Vitebskas guberņas Daugavpils (Dinaburgas, Dvinskas) apriņķī, tātad Latgales teritorijā gan Krievijas Impērijas, gan pirmās republikas laikā. Padomju vara Krustpils pagastā 1945. gadā izveidoja Draudavas, Ezeriešu, Krustpils, Kūku, Variešu un Zīlānu ciema padomes. Kūku pagasta administratīvais centrs ir Zīlāni, savukārt Kūku ciems ir veidojies kā kūdras fabrikas ciemats. 1954. gadā tam pievienoja likvidētā Gromaltu ciema kolhoza, bet 1963. gadā – Ezeriešu ciema kolhoza «Zīlāni» teritoriju. 1973. gadā Kūku ciemam pievienoja daļu Vīpes ciema teritorijas, bet daļu Kūku ciema pievienoja Mežāres ciemam.
19. gs. beigās Kūkas bija maza sādža. 1897. gada tautas skaitīšanas materiālos redzams, ka tajā ir tikai trīs saimniecības. Šīs skaitīšanas veidlapās krieviski rakstītais vietas nosaukums liecina, ka tā pamatā ir latgaliešu vārds kūki (kr. деревня Куки). Arī 20. gs. sākumā Kūkās joprojām ir tikai 3 mājas ar 19 iedzīvotājiem. Kūkas straujāku attīstību guva, kad Latvijas valdība 1937. gadā Driksnas purvā pie Kūkām nolēma izveidot kūdras fabriku, kas ražotu kurināmo Krustpils cukurfabrikai. Te sāka būvēt arī dzīvojamās mājas kūdras fabrikas strādniekiem, tā liekot aizsākumu strādnieku ciematam. Strauju attīstību tas pieredzēja padomju laikos – 1967. gada Kūkās bija jau aptuveni 500 iedzīvotāju. Ciemā atradās fabrikas pārvalde, kūdras iekraušanas punkts, mehāniskās darbnīcas, ēdnīca, trīs veikali, ambulance, sakaru nodaļa, ciema bibliotēka, klubs un bērnudārzs. Mainījās laiki, un arī purvs bija izstrādāts, tika slēgts kūdras ražošanas iecirknis.
1990. gadā Kūku ciemu ciemu reorganizēja par pagastu.
Iepretī bijušajai Trepes muižai Jēkabpils–Daugavpils ceļa malā atrodas Oto Šmitam (03.09.1891.–07.09.1956.) veltīts piemiņas akmens. Viņš bija slavens polārpētnieks, matemātiķis, ģeogrāfs, ģeofiziķis, astronoms, arktisko ekspedīciju vadītājs, modernās planētu sistēmas izcelšanās teorijas autors, profesors, PSRS Zinātņu akadēmijas viceprezidents, Zemes fizikas institūta direktors, žurnāla «Priroda» galvenais redaktors.
.JPG)
Savulaik Trepes pusmuiža piederēja Krustpils Korfiem, kas šo īpašumu izrentēja, un 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā muižas pārvaldnieks bija kāds Fridrihs Ērglis. Oto Šmits bija viņa mazdēls. Dzimis Mogiļevā no Kurzemes izceļojuša baltvācieša Jūlija Frīdriha Šmita un latvietes Annas Ērgles ģimenē. Bērnībā un jaunībā Oto Šmits vasarās dzīvoja pie vectēva Trepes muižā. Vectēvs viņu atbalstīja finansiāli izcilas izgītības iegūšanai. Nākamais zinātnieks ir mācījies Mogiļevas vīriešu, Odesas 2. un Kijevas ģimnāzijā, ko pabeidza ar zelta medaļu. Studēja matemātiku Kijevas Sv. Vladimira Universitātē (1909–1913), kur pēc absolvēšanas bijis privātdocents. Vēlāk Maskavā – Lielās Padomju enciklopēdijas galvenais redaktors.
2002. gada 5. jūlijā Jēkabpils ebreju kopiena Kūku pagasta Ļamānos, netālu no Rēzeknes šosejas, uzstādīja piemiņas zīmi holokausta laikā nošautajiem ebrejiem. Uz pieminekļa rakstīts: «Šeit 1941. gadā tika nošauti Krustpils ebreji. Viņu vidū Gothelfu ģimene. Pārējie ir nezināmi». Te minētie Gothelfi dzīvoja Zīlānu ielā, kur viņiem piederēja veikals. Visi šie nevainīgie tika nogalināti bijušā grants karjera teritorijā.
Kūku pagastā un citviet bijušajā Krustpils novadā ir vairākas vietas, kas tieši saistītas ar baismīgajiem holokausta notikumiem, piemēram, Piejūtos, Smanos u.c. Plašāk par to var lasīt izdevumā «Latviešu vēsturnieku komisijas raksti» 18. sējumā.
#SIF_MAF2022
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par projekta «Kopīgās saknes meklējot» publikāciju saturu atbild «Brīvā Daugava»
